“Politiķi labprāt pieņemtu likumu par mūžīgu uzturēšanās atļauju deputātu amatā.” Egila Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēki jūtas neizsakāmi nobēdājušies, ka politiķi neklausa un nereaģē uz prasību nodrošināt ar elementārām vēlēšanu tiesībām bezpartijiskos. Arī mūsu juridiskais spīdeklis, prezidents Egils Levits rauc degunu, velk pieri grumbās, taisa neapmierinātas grimases, ka Saeimas un pat pašvaldību vēlēšanās nav iespējams uzstādīt pilsoniskos sarakstus, un valsts pirmās personas rokas ir uzberztas tulznās no nebeidzamas rakstīšanas un rakstīšanas, protestējot pret partiju uzurpēto monopolu.
Lūk, ko intervijā “Latvijas Avīzē” stāsta godājams politiķis, Rīgas domes valdošo koalīciju pametušais vientuļnieks Kaspars Spunde. “Pilsoniskie saraksti (ar bezpartijiskiem kandidātiem) pie mums nav atļauti, un šajā ziņā Latvija ir diezgan unikālā atšķirībā no citām valstīm. Manuprāt, tas ir absolūti nepareizi, tas noteikti jāmaina. Taču tas nozīmē, ka jāmaina likums, ko Saeimā ievēlētās partijas nav ieinteresētas darīt, jo tad palielinātos konkurence un nāktos dalīties ar varu.”
Piemetināšu, ka Spunde, būdams Čiekurkalna apkaimes biedrības priekšnieks, kā neatkarīgais pārstāvis balotējās “Vienotības” Rīgas vēlēšanu listē un izcīnīja vienīgo līderpozīciju savam sarakstam Čierīša apgabalā.
Prezidents Levits arī uzsvēris, ka tiesības sabiedrības pārstāvjiem nest vēlētu personu portfeli nav laupītas nekur – vai tas būtu Eiropā, Āzijā, Āfrikā vai Latīņamerikas banānu republikās. Pat uz Mēness nav aizdambēts ceļš, lai balsotu par nepartijiskiem, un šāds aizlieguma fenomens pastāv tikai Latvijā, kur politiķi aizvien gaudojuši kā bojas par nepieciešamību stiprināt sabiedrības līdzdalību demokrātiskās norisēs.
Partijām Latvijā ir liela negatīvā publicitāte un zemākā iedzīvotāju uzticība, kāda iespējama. Tās to izpelnījušās ar saviem nedarbiem, iesaisti šahermaher darījumos, iepīšanos nepārtrauktos skandālos, destruktīvu uzvedību, parazitēšanu uz nodokļu maksātāju rēķina.
Mūsējās nav Rietumu standarta partijas ar dalībnieku tūkstošiem, bet sīki grupējumi, kas sagrābuši varu un diktē noteikumus sabiedrības vairākumam, tostarp liedzot kandidēt vēlēšanās oponentiem no bezpartijisko vidus. Zem politiķu tupeles tad nu arī dzīvojam tais mēslos, kādos dzīvojam.
Reti kurais politiskais spēciņš var palepoties ar vairāk kā simts aktīviem biedriem, to skaitā ir maz personību.
Pa lielai daļai partijas sastāv no skrūvītēm, alternatīvi apdāvinātiem īpatņiem, noderīgiem idiotiem, dēkaiņiem, kas klejo no piestātnes uz piestātni.
Izretis Saeimas privileģētajā telpā cauri politiskās apvienības saraksta sietam izmalies un nokļuvis pa kādam bezpartijiskam parlamentārietim. Tāds bija, piemēram, Ilmārs Latkovskis, kurš uzturējās savā frakcijā tādā kā nelegālā imigranta vai nesaprasta dīvaiņa statusā, līdz aizgāja pavisam prom.
Kāpēc vēlēšanās nevar startēt neformālas sabiedrības locekļu veidotas platformas, kāpēc ir vēlēšanu sistēma, kādu var sastapt tikai pie alu cilvēkiem – “izredzētajiem” spēkiem ar likumdevēju tiesībām nav ne skaidras atbildes, ne pamatojuma, ne attaisnojuma.
Jūtams, partijas ir ar augstu pašnovērtējumu, uzskata sevi par nacionālajām relikvijām ar muzejisko vērtību, kā valsts nemateriālā kultūras mantojuma daļu. Šai ziņā visu spārnojumu politiķi no galēji konservatīvā līdz ultraliberālim ir bloķējušies kopā, ka bezpartijiskie izjauks pierasto kārtību un paražas, un tie nav svētīti, apmācīti, izglītoti ar zināšanām, kādām apveltīti Saeimas simts gudrajie. Tāpēc nav pielaižami vēlēšanu sacensībā.
Politiķi labprāt pieņemtu likumu par mūžīgu uzturēšanās atļauju deputātu amatā, bet to diemžēl ierobežo konstitūcija.
Esam arāju tauta, neiesim pie Eiropas cilvēktiesību tiesas taisnību meklēt. Raduši dzīvot mierā un saticībā, klausīsim iekšlietu ministrei Marijai Golubevai, kura aicina pēc psiholoģiskās noturības un nestresot. Lai kādas zemkopju saeimas, intelbeņķu kustības, mākslinieku aprindas, krietnu kristiešu apvienības, individuāļi un sabiedriskās organizācijas paciešas bez tiesībām uzstādīt listes un spēkoties vēlēšanu cīņās.
Bet ko darīt Rīgas mēram Mārtiņam Staķim, kurš paziņojis, ka kļūdījies politiskā spēka izvēlē un turpmāk vadīs galvaspilsētu kā bezpartijiskais? Cienījamais Staķis, izlauzies brīvībā no izkurtējušās un degradējošās partijas “Par”, nevēlēsies pa otram lāgam iekrist politisko šeftmaņu slazdā un nākamreiz, kandidējot uz domi, gribēs sagatavot pats savu, pilsētas attīstībā ieinteresēto personu listi.
Atgriežamies sākumpunktā – mīļie draugi partijnieki, dodiet iespēju balotēties vēlēšanās bezpartijisko tautiešu sarakstiem!
