Noslēpumainā un unikālā inku civilizācija. Kas par to zināms? 0
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsdienās spēkā esošā vēsture, kas diemžēl balstīta faktiski tikai spāņu iekarotāju pārrakstītajā senās Peru civilizācijas īstajā vēsturē, neko pat nepiemin par šīs valsts kultūras mantojumu, tās ceļiem un vispārējo infrastruktūru, kā arī unikālo arhitektūru.
Tostarp inku pilsētas ne tikai ne ar ko neatpalika, bet lielā mērā pat ievērojami pārspēja tajā laikā Eiropā esošās lielās pilsētas.
Impērijas tapšana
Inki Kusko ielejā ieradušies laikā, kad oficiāli dibināta Rīga, – aptuveni 1200. gadā. Amerikāņu arheologs Dž. H. Rouvs veicis izrakumus Kusko rajonā, secinot, ka līdz 15. gadsimta pirmajai pusei inku valstij piederējušas tikai burtiski dažas kalnu ielejas, un varenās inku impērijas Inkas atskaiti viņš sācis ar 1438. gadu jeb datumu, kad valdnieks Pačakuti Jupanki bija sakāvis kareivīgos indiāņus čanka un pievienojis savai valstij “pasaules rietumu daļu”.
1470. gadā Inkas armija pietuvojās čimu impērijas galvaspilsētai Čan–Čanai un pēc ilgstoša aplenkuma to ieņēma. Turpmāk salīdzinoši neilgā laikā inki iekaroja arī citas valstis, iekļaujot tās savā impērijā. Par Inkas upuriem kļuva Peru dienvidos esošā Činča, piekrastes ielejas apvienojošā Kuismanka kopā ar visu tempļu pilsētu Pačakamaku, kā arī nelielās ziemeļdaļas valstis Kahamarka un Sikana un citas.
Par otru ievērojamāko inku sasniegumu varot uzskatīt viņu arhitektūru.
Piemēram, inku akmens apstrādes līmenis pat ievērojami pārsniedzot labākos Čavoinas un Tiauanako akmeņkalšanas meistaru paraugus. Vienkāršākās jeb faktiski “tipveida” ēkas būvēja no nelieliem akmeņiem, kurus savstarpēji savienoja pirka – īpašs mālu un kaļķu maisījums. Piļu un dievnamu būvniecībā inki izmantoja gigantiskus monolītus, kas savstarpēji nebija savienoti ne ar kādu saistvielu.
Tādās būvēs akmeņi noturas, pateicoties neskaitāmiem izvirzījumiem, kas tad arī saāķējas cits ar citu. Paraugam varot minēt slaveno divpadsmitskaldņu akmeni kādā Kusko sienā, kas ir tik cieši piedzīts blakus esošajiem bluķiem, ka starp tiem nav iespējams izbāzt pat žiletes asmeni.
Pārsteidzošā pilsētu un ceļu būvniecība
Inku arhitektūras stils kopumā ir skarbs un askētisks. Praktiski visas būves savā jaudīgumā ir maksimāli nomācošas. Tiesa, savulaik lielākā daļa šo būvju bija izdaiļotas zelta un sudraba plāksnēm, kas, protams, visam piešķīra pilnībā citu veidolu.
Turklāt pilsētās inki uzturēja īstenu plānveida apbūvi. Pilsētas galvenais elements bija kanča – kvartāls, ko veidoja visapkārt pagalmam izvietotās dzīvojamās mājas un noliktavas. Katrā lielākā centrā atradās pils, kazarmas karavīriem, Saules templis un “klosteris” iesvētītajām tā dēvētajām Saules jaunavām.
Visas Inkas impērijas pilsētas savstarpēji savienoja tam laikam praktiski nevainojamas kvalitātes ceļu tīkls.
Divas galvenās maģistrāles, kurām piekļāvās mazāki ceļi, savienoja valsts galējos ziemeļu un dienvidu punktus. Viens no ceļiem veda pa piekrasti no Guajakiles līča Ekvadorā līdz Maules upei, kas aiz mūsdienu Santjago.
Par Kapa–Kan jeb tātad Valdnieku ceļu dēvētais kalnu trakts iesākās Kito ziemeļdaļas aizās un, vedot cauri Kusko, aizlīkumoja līdz Titikaka ezeram, kur drīz aprāvās mūsdienu Argentīnas teritorijā. Abas šīs artērijas kopā ar piekļautajiem otrējas nozīmes ceļiem kopumā bija vismaz 20 000 kilometru garš ceļu tīkls.
Mitrajās un staignajās vietās bija ierīkotas tiltveidīgas papildbūves vai arī izgatavoti no ūdensnecaurlaidīga maisa (kukurūzas) lapu, oļu un māla maisījuma. Sausajos piekrastes rajonos ceļus centās ierīkot iecirkņos virs cietajiem iežiem. Savukārt purviem pāri ceļš veda pa akmens dambjiem, kas aprīkoti ar drenāžas cauruļu sistēmām.
Gar ceļiem bija ierīkoti stabi ar norādēm par attālumu līdz apdzīvotajām vietām. Ik pēc noteiktiem nogriežņiem bija arī savdabīgas atpūtas vietas jeb tā dēvētie tambo. Līdzenumos ceļa seguma platums bija septiņi metri, bet kalnu aizās tas varēja sašaurināties līdz pat vienam metram. Galvenokārt centās ierīkot taisnus ceļus, turklāt pat tajā gadījumā, ja tāpēc nācās kalt tuneļus vai vienkārši noskaldīt kādu daļu kalna. Inki uzbūvējuši vienkārši lieliskus tiltus, no kuriem slavenākie bija iekarināmie, kas paredzēti pārkļūšanai pāri kalnu straumēm.
Katrā aizas pusē bija akmens piloni, pie kuriem piestiprināja resnas virves – divas kalpoja kā margas, bet trīs balstīja no zariem novītu segumu. Šie tilti bijuši tik kapitāli, ka spējuši izturēt spāņu konkistadoru jātniekus pilnā bruņojumā un ar visiem zirgiem.
Vietējiem iedzīvotājiem bija uzlikts par obligātu pienākumu vismaz reizi gadā nomainīt virves, kā arī remontēt konkrētos tiltus. Zināms, ka lielākais tādas konstrukcijas tilts vedis pāri Apurimakas upei – 75 metrus garš un iekārts 40 metru augstumā virs ūdens.
Katrā ziņā ceļi bija galvenais Inkas impērijas pamats. Un šī impērija pletās gigantiski lielā platībā no Ekvadoras ziemeļos līdz Čīles dienvidiem un no Klusā okeāna piekrastes rietumos līdz Andu austrumu nogāzēm. Turklāt var piebilst, ka jau pats šīs varenās valsts nosaukums pauda pretenziju uz pasaules kundzību.
Proti, kečua valodā tas nozīmējot “četras savstarpēji savienotas pasaules puses”. Atbilstoši pasaules pusēm arī bija noteikts administratīvais dalījums: ziemeļos atradās province Činčasuiju, dienvidos – Koljasuiju, rietumos – Kontisuiju, austrumos – Antisuiju.
Paši iznīcinājuši savu rakstību
Slavenāko imperatoru valdīšanas laikā – Tupaks Jupanki (valdījis kopš 1463. gada) un viņu nomainījušais Vaino Kapaka (1493–1525) – valsts stabili iemantoja centralizētas impērijas iezīmes. Tās galvgalī atradās imperators – Sapa Inka jeb Vienīgais Inka.
Šajā valstī regulāri notika tautas skaitīšana un bija ieviesta decimāla skaitīšanas sistēma, ar kuras palīdzību iekasēja nodokļus un veica pilnībā precīzu iedzīvotāju uzskaiti. Visiem valsts iedzīvotājiem bija noteiktas obligātas klaušas: jāstrādā valstij piederošajos maisa un batāšu (kartupeļu) laukos, jāapkopj valsts lamu ganāmpulki, jāpakļaujas karadienestam un jāstrādā pilsētu, ceļu un raktuvju ierīkošanas darbos. Vēl bez tā pavalstniekiem bija pienākums maksāt naturālo nodokli – ar audumiem un lopiem.
Inku pakļautajās teritorijās pietiekami plaši bija izplatīta masu pārvietošana jeb faktiski deportācijas.
Visā impērijā par oficiālo bija pasludināta kečua valoda, kurā runāja paši inki. Tiesa, provinču iemītniekiem nebija aizliegts lietot arī savu dzimto valodu – obligātu kečua valodas prasmi pieprasīja tikai no amatpersonām.
Pastāv uzskats, ka inki nav izveidojuši paši savu rakstību. Informācijas nodošanas nolūkā viņiem bija spēkā tā dēvētais mezglu raksts jeb kipu, kas bijis vairāk nekā lieliski pielāgots ekonomikas un pārvaldības nolūkiem. Tostarp kāda no leģendām vēstī, ka savulaik inkiem it kā esot bijusi pašiem sava rakstība, pat savas grāmatas, taču to visu līdz saknēm likvidējis valdnieks reformators Pačakuti, kurš bijis apsēsts ar ideju par “vēstures pārrakstīšanu”.
Izņēmums esot bijis pieļauts tikai vienai visu inku vēsturi apkopojošai grāmatai, kas glabājusies impērijas galvenajā svētnīcā Korikančā.
Tostarp Inkas galvaspilsētu Kusko izlaupījušie spāņu konkistadori Korikančā atraduši arī nesaprotamām zīmēm klātus audeklus, kas ievietoti zelta rāmjos. Nav grūti iedomāties, ka “civilizētie” eiropieši rāmjus pārkausēja zelta stieņos, bet audeklus sadedzināja. Lūk, tādā veidā gāja bojā vienīgais patiesais inku vēstures materiāls.
Konkistadori inku valstības galvaspilsētā ieradās 1533. gadā, un tad tā bija lieliska ar saviem dievnamiem, laukumiem un greznajiem namiem, kuros mita karaliskās ģimenes locekļi, galminieki un citi dižciltīgie. Upe Safi plūda cauri centrālajam laukumam, sadalot pilsētu divās daļās – Augšējā (Hanana) un Lejas (Urin) Kusko.
Inkas impērijas galvaspilsētas plānojums esot atgādinājis par svēto dzīvnieku pasludinātās pumas siluetu. Pumas galva bijis Saksaiuamanas rajons, kas izvietojies augstākā līmenī par citām pilsētas daļām.
Bet iekarotāji ātri vien būtiski izmainīja šīs pilsētas veidolu, pārveidojot inku būves par savām villām.
Turklāt spāņi savas ēkas sāka būvēt galvenokārt pēc inku būvju nopostīšanas, izmantojot tikai to pamatus, akmeņus ņemot no sagrautajām inku būvēm.
