FOTO: Okupācijas muzejā atklāj unikālu fotoliecību par 1949. gada 25.martu 0
Okupācijas muzeja rīcībā nonākusi unikāla 1949. gada 25. marta fotogrāfija, kurā redzama izsūtīto ģimene Ventspils dzelzceļa stacijā īsi pirms iekāpšanas ešelonā. Latvijā līdz šim bija zināmas tikai trīs fotoliecības par daudziem Latvijas iedzīvotājiem traģisko dienu. Šī ir ceturtā.
Plašākai publikai jauniegūtā relikvija tika rādīta pirmdien, 25.martā, Okupācijas muzejā.
Fotogrāfijā redzamie cilvēki ir Kroju ģimene no Ances pagasta “Dēliņvalkiem” – vecāki Marta un Vilis, viņu meitas Valija un Maiga.
Viņiem līdzās stāv kāds neidentificēts vīrietis. Visu šobrīd zināmo informāciju par attēlā redzamo ģimeni, balstoties arhīva dokumentos, apkopojusi Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Lelde Neimane.
“Maiga to droši vien vēl nezina, bet viņa ir stāvoklī. 1949. gada 17. novembrī viņai Sibīrijā piedzims meitiņa Anita,” stāsta muzeja pārstāve.
Kroju trešā meita Rasma fotografēšanas brīdī atradusies citā vagonā, jo strādājusi par medmāsu Ventspilī. Čekisti viņu paņēmuši no pilsētas.
Kroju ģimeni deportēja uz Omskas apgabala Šerbakuļas rajonu, Borisovskas ciemu, un no izsūtījuma atbrīvoja tikai 1958. gadā. Ceturtā meita Olga ar divgadīgo meitu Virgīniju bijušas vienīgās no ģimenes, kuras neizsūtīja.
Tieši šī līnija izrādījusies svarīgākā stāstā par fotogrāfijas nākšanu atklātībā.
Par foto eksistenci, vācot materiālu savam pētījumam par “kara bērniem” – cilvēkiem, kuri dzimuši 1941.–1949. gadā un kuru mātes ir Latvijas iedzīvotājas, bet tēvi – vācu vai padomju armijas karavīri, – pagājušajā gadā gluži nejauši uzzinājis LU Sociālo zinātņu fakultātes doktorants Oskars Gruziņš.
Intervējamā Virgīnija Krebs, dz. Lauce, iepriekšminētās Olgas Krojas meita, atklājusi, ka viņai ir šāds foto, ko atsūtījušas “tantes no Sibīrijas” un kur redzami viņas vectēvs un vecāmāte, kā arī divas tantes. Kundze unikālo foto dāvinājusi muzejam.
Krojas 1949. gadā izsūtīja kā “kulakus” (“Dēliņvalkos” 30. gados bija 35 ha zemes, no kuriem padomju vara gan bija atstājusi ģimenei tika astoņus hektārus), taču vēlāk izrādījies, ka viņiem ir arī “nacionālistu” statuss, kas liktenīgi aizkavēja ģimenes atgriešanos dzimtenē.
Proti, Kroju ģimenei bija ne tikai meitas, bet arī dēls – Fricis Kroja. 1946. gadā padomju okupācijas vara viņu sodīja ar nāvi, jo vācu okupācijas laikā viņš bija strādājis vācu drošības policijā. Jāpiebilst, ka Kroju ģimenei to nepaziņoja; tai dēla un brāļa liktenis nebija zināms.
Turklāt “Dēliņvalku” saimnieces Martas Krojas divi brāļi Fricis un Ansis Zalcmaņi 1941. gadā jau bija deportēti kā vietējo Ances pagasta aizsargu vadītāji.
Režīmam ar šādām radniecībām pilnīgi pietika, lai vecākiem Martai un Vilim Krojām liegtu atgriezties Latvijā arī pēc atbrīvošanas. Abi nomira Sibīrijā. Meitas Latvijā tomēr atgriezās.
Šobrīd no fotogrāfijām redzamajiem starp mums ir tikai viena no Kroju meitām – Valija.
“Līdz šim vienīgās fotogrāfijas, kas liecināja par 1949. gada 25. marta deportācijām, bija Jāņa Indrika trīs Stendes stacijā uzņemtās,” uzsver Lelde Neimane.
Jaunatklātais foto uzņemts ar platfilmas aparātu, acīmredzot PSRS ražoto “Komsomoļec”, kura uzņēmumi ir mazi, izmērā 1:1 ar filmas kadru, un samērā nekvalitatīvi. Par fotogrāfijas autoru nav zināms itin nekas.
Bez šaubām, deportācijas bija slepena operācija, kuru fotografēt bija aizliegts, taču, pēc apstākļiem spriežot, autors bijis viens no izsūtāmajiem, kam izdevies paņemt līdzi savu fotoaparātu un nospiest slēdzi slepus, no gurna, slēpjoties starp, visdrīzāk, vagonu un kādu cilvēku.
Zināms, ka fotoaparāta īpašnieks arī nonācis Sibīrijā, attīstījis tur filmiņu, izgatavojis bildi un nosūtījis Kroju ģimenei, kura to 50. gadu sākumā atsūta Latvijā palikušajai ceturtajai māsai Olgai Laucei, dz. Kroja.
Var tikai pieņemt, ka šī nebija vienīgā fotogrāfija, ko nezināmais toreiz uzņēma.
Okupācijas muzeja darbinieki būtu ļoti pateicīgi, ja kāds varētu par to pastāstīt vairāk.
Ņemot vērā izcelsmes stāstu, šaubu par fotogrāfijas autentiskumu nav. Papildus visam foto redzams, ka starp sliedēm ir peļķes un dubļi, kas sakrīt ar tā laika aculiecinieku liecībām, ka 1949. gada 25. martā Kurzemē bijis atkusnis un daudzas automašīnas uz ceļiem iestigušas.
Skeptiķiem var rasties jautājums, kādēļ attēlā nekur nav redzama apsardze, taču no dokumentiem un tāpat izsūtīto stāstiem zināms, ka posteņi tobrīd uzraudzīja vien perimetru ap ešeloniem un nejaucās izsūtīto vidū.
Kam kurā vagonā jākāpj, to norādīt bija vietējo kompartijas aktīvistu uzdevums.
