UNESCO pārstāve: Tradīcijas nepieciešamas pašiem cilvēkiem 0
Saruna ar UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas vadītāju Sesilu Duvelli. Tikko izskanējušais Baltijā lielākais starptautiskais folkloras festivāls “Baltica 2012” vērtējams arī kā labs rosinājums, lai sāktu nopietni diskutēt par latviešu folkloras un kultūras tradīciju un paražu turpmāko likteni Latvijā.
Domu apmaiņas sākumā saruna ar UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas vadītāju Sesilu Duvelli, kas Latvijā viesojās festivāla “Baltica 2012” laikā. Tiekoties ar kultūras ministri, Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju, kā arī Nacionālā attīstības plāna izstrādātājiem, S. Duvella uzsvēra, ka valsts attīstība nav iedomājama bez atbalsta kultūrai un nemateriālajam mantojumam.
– Latvijā pēdējā laikā bieži izskan viedoklis, ka no mūsu valsts UNESCO kultūras sarakstā iekļautās vērtības – Dziesmu un deju svētki un suitu kultūrtelpa – netiek pienācīgi valstiski balstītas un aizsargātas. Arī mērķprogramma suitu kultūrtelpai, kas atzīta par steidzami saglābjamu, joprojām nav pieņemta. Kā jūs vērtējat šādu attieksmi?
S. Duvella: – Šobrīd finansiālās krīzes situācijā, iespējams, nav īstais brīdis, lai prasītu lielas mērķdotācijas tradīciju saglabāšanai. Aplami arī būtu uzskatīt, ka tas ir tikai valsts pienākums – piešķirt naudu. Valsts loma drīzāk ir radīt apstākļus, kas sekmē cilvēku iespējas nodarboties ar viņiem svarīgajām tradīcijām, paradumiem. Valsts nedrīkst kontrolēt cilvēkus un kopienas, pasakot, ka šis, lūk, ir mantojums, bet tas – nav. Arī UNESCO paspārnē ir fondi, kas sniedz finansiālu atbalstu kultūrprocesiem, kas ir apdraudēti un kam steidzami vajadzīga palīdzība. Līdz šim Latvija palīdzību suitu kultūrtelpas aizsardzībai nav lūgusi. Tāpēc vēlos vaicāt: cik veiksmīgi paši suitu kopienas pārstāvji spējuši par savām problēmām runāt ar atbildīgajām institūcijām?
Jebkurā gadījumā un jo sevišķi suitu jautājums norāda uz to, ka Latvijas valdībai ar steigu jāizstrādā un jāpieņem nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzības likums, kurā tiktu skaidri definēts, cik ļoti valstī var tikt aizsargāts nemateriālais kultūras mantojums, kas par to ir atbildīgs un kāda aizsardzība un atbalsts tam jānodrošina.
Jo pašlaik Latvijā nemateriālais kultūras mantojums joprojām ir ārpus likumiskā ietvara. Tam tā nevajadzētu būt, jo likuma pieņemšanu līdzās Nemateriālā kultūras mantojuma saraksta veidošanai paredz Kultūras mantojuma aizsardzības konvencija, ko Latvija apstiprināja jau 2005. gadā.
– Vai pasaulē ir kāds piemērs, kas ilustrētu, kā likums veicinājis dažādu kultūras norišu saglabāšanās uzplaukumu?
– Piemēram, Beļģijas reģiona Flandrijas vara ir ārkārtīgi aktīva, iesaistot vietējās kopienas, pilsētu pašvaldības un nevalstiskās organizācijas dažādu festivālu un citu pasākumu rīkošanā ne tikai, lai cilvēki varētu iedzīvināt savas tradīcijas un paradumus, bet arī tāpēc, ka šādi reģions gūst finansiālu labumu. Valsts centrālā vara pieņem politiskās vadlīnijas, savukārt konkrētās aktivitātes izstrādā un iedzīvina lokālā līmenī.
Tiesa, atbalsts kultūrai joprojām ir problēma. Tā vietā, lai to saskatītu kā ilgtermiņa ieguldījumu, tas tiek uztverts kā izmaksas, lieki izdevumi. UNESCO ir pārliecināta, ka ieguldīt kultūrā nozīmē ieguldīt cilvēkos, kuri tādējādi kļūst spējīgi darboties paši savā un sabiedrības labā.
Tostarp jādomā arī par to, kā ieguldīt tajās kultūras praksēs, kas ir svarīgas un atbilstošas mūsdienu situācijai. Ceru, ka nākamreiz “Baltica” laikā suiti 30 grādu karstumā nevalkās biezus vilnas tērpus, kas vairāk piemēroti ziemai, bet būs pašuvuši arī ko vasarai atbilstošu.
Nemateriālā kultūras mantojuma ideja jau nav radīt dzīvu muzeju, bet rūpēties par to, lai cilvēkiem būtu iespēja turpināt apgūt un praktizēt kultūras mantojumu, kas svarīgs tagad.
– Kā UNESCO var pārliecināties, vai valsts rūpējas par neatliekami glābjamām nemateriālās kultūras vērtībām?
– Latvijai ik pa četriem gadiem jāziņo UNESCO par to, cik sekmīgi tiek īstenots, piemēram, suitu kultūrtelpas aizsardzības plāns. Taču katra valsts to veic, vadoties no savām iespējām un balstoties uz savu atbildību, jo UNESCO jau nav nekāda policija. Šobrīd ir tā, ka cilvēki ar kultūru tomēr pārsvarā saprot taustāmus objektus, piemēram, tēlotājmākslu. Kad viņiem stāsta, ka arī zemeņu audzēšana ir kultūra, pārņem izbrīns un neticība. Otra problēma – ka valstis izceļ vienu vai divus nemateriālās kultūras elementus un tad ar lielu lepnumu rāda pasaulei, sakot: “Skatieties, cik skaisti mēs esam!” Izcilība, īpatnība, sevišķums nav kritērijs kādai praksei piešķirt nemateriālā kultūras mantojuma statusu. Kritērijs ir tas, cik lielā mērā konkrētās tradīcijas un paradumi ir stimulējoši, labvēlīgi un izdevīgi cilvēkiem, kas ar tiem dzīvo.
– Vai Latvijā izprot nemateriālā kultūras mantojuma ideju, raugoties arī no Nacionālā attīstības plāna perspektīvas?
– Man liekas, ka jūsu valstī norit spēcīga diskusija starp tiem, kuri kultūru saprot tikai kā zaudējumus valsts ekonomikai, un tiem, kas to uztver kā vērtību, kā līdzekli attīstībai. Ceru, ka neviena no abām pusēm neuzvarēs un tiks atrasts vidusceļš. Neticu, ka kultūra kļūs par nacionālās attīstības vīzijas sirdi, taču ceru, ka tā netiks izsvītrota.
Pavisam svaigs piemērs ir no Ķīnas, kur kultūras attīstība izvirzīta kā nacionālā prioritāte. Ne jau tāpēc, ka valdība ir noskaņojusies tērēt, bet tā saprot, ka kultūra ir balsts tautas attīstībai. Ķīna savu nemateriālo kultūru, piemēram, mūzikas ierakstus, neeksportē – tā ir svarīga viņu pašu labklājībai un labsajūtai.
– Ko nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzības labā vairāk varētu darīt paši šīs jomas entuziasti Latvijā?
– Vietējie cilvēki ir absolūti galvenie šī darba darītāji un arī galvenais resurss šo vērtību apzināšanā, praktizēšanā, tālāknodošanā un saglabāšanā. Iesaku vietējā mērogā cik iespējams stiprināt tradīciju savdabību un izpratni par tām, ar lūgumu pēc palīdzības vispirms vēršoties pie savām pašvaldībām, kas vislabāk sapratīs specifisko situāciju. Kopienām savu kultūras mantojumu arī nevajadzētu uztvert tikai kā līdzekli ekonomisko labumu gūšanai. Nemateriālajam mantojumam nemaz nav jāatrodas uz skatuves kaut kur lielpilsētā. Cilvēkiem ar savām tradīcijām un paradumiem, ar folkloru jānodarbojas tur, kur viņi dzīvo. Ir jāsaprot, ka kultūras mantojums cilvēkiem un kopienām jāaizsargā nevis tāpēc, ka tas būtu iekļaujams vai jau iekļauts kādā nacionālas nozīmes katalogā, bet gan tāpēc, ka bez tā viņi nespēj pilnvērtīgi dzīvot.
Uzziņa UNESCO pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā ir iekļautas divas Latvijas kultūras vērtības – Vispārējie dziesmu un deju svētki kā cilvēces meistardarbs (2003) un suitu kultūrtelpa kā steidzami saglābjama vērtība (2009). |
Viedoklis
Vasaras tērpiem trūkst naudas
Sesila Duvella intevijā teica: “Ceru, ka nākamreiz “Baltica” laikā suiti 30 grādu karstumā nevalkās biezus vilnas tērpus, kas vairāk piemēroti ziemai, bet būs pašuvuši arī ko vasarai atbilstošu.” Par to vaicājam etnogrāfiskā ansambļa “Suitu sievas” vadītājas Ilgas Leimanes domas: “Tērpam ir milzīga nozīme, un, ja tā ir svētku reize, lai tas būtu muzejiski vai ne, – mēs izejam laukā savā vilnas goda tautastērpā. Protams, agrāk suitu sievām un meitām bija arī vasaras tērps – linu blūze, linu brunči un lakatiņš galvā, jostas nebija. Šādu tērpu gan mājās valkāja, gan ciemos ar to gāja. Mums, suitu sievām, vilnas tautastērpā vasarās karsti nav, taču esam domājušas par vieglāku vasaras kārtu, sevišķi jau tādās reizēs kā “Baltica”, kad mums jāuzstājas piecas pilnas dienas no vietas. Prātojam, ka vasaras tērps varētu būt līdzīgs tam, kādu valkāja suitu sievas, tikai klāt arī josta. Taču tam ir nepieciešama nauda, un tās līdz šim mums nav bijis.”
