Una Celma: Uzbūvēt ir grūtāk nekā nojaukt 0
4. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgas pirmizrādi piedzīvos režisores Unas Celmas radītā filma “Raganu mēnesis”. Stāsts iemūžinājis divu leģendāru latviešu aktieru – Harija Spanovska un Andra Bērziņa – dēkpilno ceļojumu pie Latvijas dziedniekiem un citiem alternatīvās medicīnas praktizētājiem.
Pieredzējusī režisore Una Celma dokumentālās un spēles filmas veido jau vairāk nekā 20 gadu. Viņa ir starptautiski godalgotās dokumentālās filmas “Olu kundze” autore, pašmāju kino klasikā ierakstītas “Sauja ložu”, “Nerunā par to”, filma bērniem “Kur pazudis Elvis” un daudz, daudz citu.
Aizvadītajā gadā filmētais “Raganu mēnesis” nav nedz dokumentāls stāsts, nedz “fikcija”. Režisore to dēvē par ceļojumu filmu, kur aktieri spēlē paši sevi. “Stāsts ir par diviem cilvēkiem, kuru dzīves veids, teiksim tā, reizēm bijis visai nevīžīgs attieksmē pašiem pret sevi un ir atstājis paliekošas sekas, vispirms jau iedragājot veselību. Nav jābūt aktierim kā Spanovskim vai Bērziņam, daudziem šajā vecumā esot līdzīgi,” stāsta Una Celma.
“Pirmajā mirklī var domāt, ka šī ir filma cilvēkiem pusmūžā, tomēr mērķauditorija ir arī jaunieši. Viņi var apskatīties, jā, “kruti” ir iedzert, uzpīpēt “zālīti”. Bet parādiet man vienu cilvēku, kuram ir 40 un kurš, visu mūžu dzēris un smēķējis, tagad ir vesels, un kuram ir laba karjera. Tāda nav!
Arī Holivudas aktieri, ja pie sevis rūpīgi nepiestrādātu – 30 gadi, un viss, koka mētelītis! Protams, ja cilvēks to vēlas, tā ir viņa darīšana. Bet varbūt nekad nav par vēlu kaut ko mainīt? Galvenais – vai tu to gribi un ir kā dēļ to darīt. Par to ir stāsts. Izklausās ļoti sarežģīti, bet patiesībā filma ir taisīta vienkārši un viegli skatāma.”
Reģus, dziedniekus jeb, kā teiktu dažs labs aizdomu pilns latvietis, raganas, ieteikuši draugi, dažus jau zinājusi pati režisore – izrādās, viņu esot diezgan daudz un katru no viņiem varot dēvēt par īstu (raganu?). “Jautājums, kāda katram ir enerģētiskā jauda. Ja atnāk Bērziņš, kuram pašam jauda ir milzīga, bet dziednieks izmanto niecīgu jaudu, tad iedarboties ir neiespējami. Šī lieta ir attiecību jautājums. Ļoti sarežģīta. Nav tā, tu aizej, tev iedod vienu tēju, un esi vesels. Tad mēs visi būtu veseli. Bet veselība ir kā sīpols – sāc tikai mizot!”
Režisore smaida gluži “raganīgu” smaidu (un tas viņai iznāk tik dabiski), stāstot, “Raganu mēnesis” pie viņas atnācis citādi, tā sakot, pats no sevis, nevis, kā ierasts, vispirms “tamborējot” scenāriju. “Bija tikai doma – vajadzīga filma par ceļu. Reiz meditēju ar uguni un vienkārši – ieraudzīju šo filmu!” Una Celma ir pārliecināta, tēmas atnāk tādas, kādā attīstības stadijā esi pats. “Tu nevari uzlēkt augstāk par sevi. Cilvēks nestāv uz vietas. Tas, kas notiek, izveido kādu jaunu domu, jaunu ideju. Neesmu no tām, kas vienu ideju attīstītu desmit, divdesmit gadu. Viss ir kustībā.”
Režisore piekrīt, filma netieši runā par latviešu māņticību, tomēr nekritizē to. “Tā vispār raksturīga austrumu tautām un, gribam vai ne, arī mēs esam vairāk tendēti uz austrumiem. Rietumniekam tās nav. Bet jūs redzat, kas tagad notiek Rietumos – krīze pēc krīzes.
Cilvēki tur vairs nav pieraduši domāt paši, jo nepiekopj nekādu garīgo praksi. Visu taču nevar atrisināt sociālie dienesti vai baznīca. Kaut kas jādara arī pašam! Austrumu tautas ir tendētas uz domāšanu. Mūsu domāšana nav vienplākšņaina, vienā līmenī.”
Režisore gan nepiekrīt, ka, labu daļu dzīves pavadot Zviedrijā un veidojot kino projektus un sadarbojoties ar šo valsti, uz Latviju raugās mazliet “no malas”. “Esmu šeit piederīga. Tomēr Austrumu un Rietumu domāšanas veidu atšķirību pamanu. Rietumu sabiedrība patiesi izaudzina cilvēku ar specifisku domāšanu. Pieradums, ka kāds ar burvju nūjiņu risina tavas sadzīviskās lietas un problēmas, ietekmē – ja kaut ko noņem, tad ir – vai dieniņ, man tas pienākas!”
Režisore šaubās, ka šāda, austrumnieciska, lokāla filma varētu interesēt zviedru naudas devējus vai starptautiskus festivālus. “Mūsu, vietējos aktierus neviens nepazīst. Uz āru tagad parādās filmas, kur tu izģērb, izanalizē, noved cilvēku līdz pēdējam. Vajag ārprātu, šoku. Par to gādā vesels institūciju konglomerāts ar saviem likumiem. Skaidrs, ar tāda veida enerģiju ir daudz vieglāk piesaistīt. Laiks ir tāds, kad valda mārketings. Taču, ja padomju gados katrs plikums bija notikums, interneta laikmetā pārsteigumu uztaisīt ir grūti. Mana filma nav uz izjaukšanu, bet – uzcelšanu. Uzbūvēt vienmēr ir grūtāk nekā izjaukt. Ceru, šoreiz izdevies kaut ko uzcelt. Varbūt kādu domu…”
Dokumentālais un aktierkino žanrs savijies arī Unas Celmas topošajā filmā “Mans koks”, kas pirmizrādi piedzīvos nākamā gada sākumā. Kāds skolēns pēta savas dzimtas koku un tādējādi uzzina vairāk par vēsturiskiem notikumiem, kas pagājušajā gadsimtā skāra latviešu tautu.
“Man ir svarīgi padomāt par to, no kurienes tu nāc, kas esi, lai nebūtu tāds nogriezts zieds vāzītē. Bet skumjākais ir tas, ka šobrīd šo nogriezto ziediņu kļūst arvien vairāk – nav saknīšu, nezina, kā dzīvojusi paša vecmāmiņa, un, trakākais, nav arī intereses par to. Tāda pašpietiekamība – es te esmu un planētas dzīve sākas ar mani!”
Veidojot filmas, režisore neizpatīk visiem. “Tas nav mans lauciņš. Es gribu, lai cilvēki par kaut ko domā, painteresējas. Tāpēc ceru, ka uz “Raganu mēnesi” atnāks arī kāds jaunāka gadagājuma skatītājs. Ir izaudzināta vesela paaudze, kas neko nezina – tāds 17 gadu vecs jaunietis nezina, kas ir Spanovskis un Bērziņš. Varbūt viņi zina kaut ko par Romu, bet, ja pajautāsiet viņiem par čeku, atbildēs – tā atradās Daugavpilī, jo tur dzīvo daudz krievu. Par to vairāk runā “Mans koks”, tur vari dzirdēt tādas atbildes! Tas ir mūsu politikas iznākums. Tāpat kā atbalsts kino – acīmredzot tāda ir valsts nostāja, ka kultūra nav vajadzīga. Ir jaunieši, kas 18, 19 gados ne reizi nav bijuši teātrī. Kāpēc lai viņi nāktu uz filmu par diviem večiem, ja var paskatīties par vampīru! Tomēr neuzskatu, ka mana funkcija ir kaut ko mainīt, neesmu kareivīga. Šajā procesā vairāk piedalos emocionāli.”
