Una Celma: Mēs katrs esam koks ar savām saknēm 0
Pieredzējusī dokumentālo un spēlfilmu režisore Una Celma kopš kinoteātrī “Splendid Palace” viņnedēļ notikušās pirmizrādes skatītājiem piedāvā savu jauno darbu “Mana koka stāsts”.
Režisore, kuras vārds skatītājiem atsauc atmiņā tādas filmas kā “Olu kundze”, “Sauja ložu”, “Augstuma robeža”, “Nerunāsim par to” un citas, zināma kā dokumentālā un mākslas kino saspēles iespēju radoša meklētāja. Līdzīgi kā 2012. gadā pirmizrādi piedzīvojušais “Raganu mēnesis” – “nedz dokumentāls stāsts, nedz fikcija” -, kurā aktieri Harijs Spanovskis un Andris Bērziņš dēkpilnā ceļojumā pie Latvijas dziedniekiem spēlē paši sevi, “Mana koka stāstā” dokumentāli kadri mijas ar spēlfilmas elementiem. To pusotras stundas ilgajā filmā metrāžas ziņā patiesībā ir krietni vairāk nekā hronikas. Tikai un vienīgi kā kompliments uztverams skatītāju jautājums režisorei par daudzām spēlfilmas epizodēm: no kura arhīva dabūti tie kadri? Diemžēl tas gan arī liecina, ka skatītāji pat īpaši nenogrimētus – vienīgi Harija Spanovska vaibstus mācītāja lomā Brazīlijā būtiski pamainījusi viņam pielīmētā bārda – mūsu aktierus nepazīst tik labi, kā pieņemts domāt. Režisore neslēpj, ka visgrūtākais viņai bijis tieši tehniski savietot hronikas ar aktieru kadriem.
2010. gadā sāktā filma tapusi ilgi. Aktieriskās epizodes dārgas, īpaši ar kostīmiem, un budžets kā dokumentālai filmai, kad neko daudz nevar atļauties. Uzzinājuši filmai piešķirto niecīgo finanšu ciparu, daudzi bijuši šokā.
“Ja es būtu mēģinājusi dabūt līdzekļus lentei spēlfilmu kategorijā, tad šādas filmas vispār nebūtu,” neslēpj režisore. Viņa izvirza jautājumu: ko mēs vispār uzskatām par dokumentālo kino? “Dokumentālais kino Latvijā lielā mērā ir spēlfilma ar neprofesionāliem aktieriem,” viņa saka (īpaši spilgts piemērs Ivara Zviedra “Dokumentālists” – V. K.).
“Par dokumentālu filmu var uzskatīt tādu, kur izmantoti tikai un vienīgi dokumentāli kadri, taču rodas jautājums par arhīvu autentiskumu. Īpaši padomju laikos uzņemto var saukt par aktierisku arhīvu, jo viss tika taisīts ar saaicinātiem cilvēkiem, kuri “atspēlēja” iecerēto situāciju.” Līdz ar to tādas striktas robežas starp dokumentālo un mākslas kino nemaz neesot.
Emocionālu grūdienu radīt “Mana koka stāstu” devusi apjauta, ka liela daļa mūsdienu jauniešu gandrīz neko nespēj pastāstīt ne par saviem vecākiem, ne vecvecākiem, viņiem nav nekādas jēgas ne par telpu, ne laiku.
Stāsts par dzimtas koku sākas ar sešpadsmitgadīgā skolēna Jāņa vecvecvectēvu, kurš 1905. gada revolūcijas laikā dedzināja muižas, un turpinās, parādot vairākas valstis un politiskās iekārtas. Bagāts Valmieras tirgotājs, Ļeņinam uzticīgs sarkanais strēlnieks, čekas galdnieks, ir tikai daži “zari” no viņa plašā dzimtas koka. Tas ir pamats spēlfilmas elementiem, kuri papildināti ar atbilstošā laika arhīva materiāliem.
Strādājot pie filmas, režisori visvairāk pārsteidzis Latvijas brīvvalsts laika hroniku masveidīgums. Masveidā apmeklētas kādas personības bēres, masveida svētki, masveida sasniegumi, bezdarbnieku rinda, taču – cilvēku tur neieraudzīt. Turpretim krievu hronikā to var saskatīt visnotaļ spilgti, kā, piemēram, Ostrovskis, Baikāla-Amūras maģistrāles cēlājs, atpūšas sanatorijā, viņu aptekalē māsiņa. Ļoti personiski un tajā pašā laikā pastāstīts arī par šā vīra sasniegumiem. Un rezultāts sasniegts – skatītāji saņem kāroto pozitīvo varoni, turklāt ļoti individualizētu. “Tā tās smadzenes viņi čakarēja.”
Turpretim dokumentālie kadri par pēckara laiku Zviedrijā, diskotēkām, banānu atvešanu, kara beigu svinībām iegūti pavisam vienkārši.
Atšķirībā no mūsu valsts Stokholmā var ieiet veikalā un nopirkt kaseti ar dziļu un pamatīgu, piemēram, 1946. gada notikumu ierakstu. Tā valsts interesējas par savu vēsturi un kultūru. Vidējais zviedrs par savu vēsturi zina daudz vairāk nekā latvietis. Un skolēni stundu laikā tiek vesti uz kinoteātriem skatīties zviedru filmas, kā labas, kā vidējās, tā vājas.
Bet Latvijā vecāki strādā vairākās darbavietās, ar bērniem nekomunicē un daudziem radusies sajūta, ka dzīve sākusies tikai pēc 1990. gada, vēstures zināšanas ir fragmentāras, trūkst pārmantojamības un pazudusi konsekvence. “Un kad visa vēsture mākslā tiek pasniegta “raudāja māte, raudāja meita un vēl kāds trešais” stilā, jaunā paaudze neko negrib par to zināt,” novērojusi režisore. “Jo tūlīt būs drūmums, briesmīgās atmiņas par izsūtījumu, padomju laika tukšie veikali. Kurš grib iet skatīties kaut ko tikt smagu? Viss vēstures pasniegšanas veids latviešiem ir ļoti smagnējs un veselu paaudzi tas atbaida.”
Tiesa, jaunā filma “Mana koka stāsts” arī nav nekāda vieglā pastaiga, taču dzīvu nervu, romantismu, nostaļģiju un ironiju tai piešķir tieši personiskās vienreizīgās, paaudzēm pārmantotās atmiņas. …Ar plīvuru galvā viņa atzīstas slimībā. Jaunais vīrs samaksā par ārstēšanos Šveicē, no kuras sieva nekad neatgriežas, bet viņš izmisis, bankrotējis un depresīvs atgriežas no tirgus, pēdējās zivis mezdams uz ceļa… Priekšstatiem par padomju laiku, kur seksa it kā nebija, manā uztverē galīgi neatbilstoša un tādēļ pārsteidzoša šķiet epizode, kad viņa, zobārste, pacienājusi vīrieti ar laimīgi iegūto “izmesto” desu, tūlīt aicina iet vannā… “Ārsti, kuri dzīvei un nāvei vienmēr stāvējuši tuvāk, visos laikos bijuši tiešāki,” saka režisore.
No kritizētājiem režisore dzirdējusi pārmetumu, ka dažas tēlu līnijas ir ļoti fragmentāras iepretim citām izstrādātākām. “Bet, ja tavā dzimtā par kādu zināms tikai viens teikums? Var teikt – bet tā taču ir filma, kur režisors tiesīgs ļauties radošai fantāzijai. Taču dzimtas koks savā būtībā nevar būt ļoti harmonisks. Tam tieši ir raksturīgi, ka viens tā zars vairāk aprakstīts, bet cits tik tikko ieskicēts.”
Režisore neslēpj, ka atļāvusies mazliet pamainīt dažu tēlu radniecību, Amerikā notikušo pārcelt uz Zviedriju, par kuru viņai zināmi ne pārāk populāri fakti.
“Kuģis ienāca Zviedrijas dienvidu pusē, bet izdodamos latviešu leģionārus vāca no visā valstī izkaisītajām nometnēm. Bija, kas paspēja aizmukt uz Angliju, bet daudzi domāja: mēs taču lūdzām aizstāvību karalim, par mums iestājās zviedru studenti, kurus sodīja, ka mācību laikā devušies demonstrācijās, vai tiešām… Latvieši izrādījās ārkārtīgi naivi. Kaut kara laikā Zviedrija bija acīmredzami nostājusies vācu pusē. Vēl 1945. gada 8. maijā, kad virs Reihstāga jau plīvoja sarkanais karogs, ceļā devās zviedru piegādes kuģis ar motoriem vācu kaujas lidmašīnām. Par kādu neziņu un zviedru stulbumu tas liecina! Taču fakts paliek fakts.
Iecerēts filmu parādīt arī kinoteātros novados. Jau pieteikusies Salaspils, vēl viens otrs, taču grūti vienam cilvēkam gan filmu uztaisīt, gan izplatīt. Kad ieminos, ka filmu veidojušajai studijai ar pretenciozo nosaukumu “Greenwalk&Fenixfilm” vajadzētu būt vismaz sekretārei, atskan histēriski smiekli. “Studija sastāv no viena cilvēka,” saka režisore, “netaisu reklāmas, neveicu pasūtījumus. Esmu vienpate.” Un ar rezignētu ironiju piebilst, ka palīdzību filmas izplatīšanā atteicis gan Nacionālais kino centrs, gan Valsts Kultūrkapitāla fonds, kurš arī pamatojis – filma neesot aktuāla.
Toties režisore var lepoties ar labu atbalsta grupu. Pēc pirmizrādes ierīkotajā zviedru tradicionālajā virtuvē skopā Ūlova tēlā bija iejuties īsts zviedrs, režisores vīrs, žurnālists Juris Kaža. Dēls Mārtiņš rakstījis ielūgumus, taisījis treileri, kā arī sacerējis un ierunājis filmas tekstus, lai tie izklausītos jauniešu mēlei raksturīgāk.
Protams, kā jokojot teic režisore, ģimeni noverdzināt esot pavisam vienkārši. Taču viņai piemīt talants kino iesaistīt arī citus. Ļoti grūti bijis filmā izveidot piecdesmito gadu zobārstniecību, jo Rīgā muzejs prasot 300 latu par krēsla izkustināšanu, taču no Latgales puses iedots gan krēsls, gan īsts urbis, ko aizdevusi kāda filmas fane.
“Bet Ilga filmas dēļ nodedzināja savu māju,” režisore kārtējo reizi apliecina savu drosmi cilvēkus šokēt. Patiesība gan tāda, ka no vecākiem mantotās koka mājas Ilga Ivanova bija nolēmusi šķirties pragmatiskāku, iemeslu dēļ. Kā tiek atrasti atsaucīgie? “Ilgas Ivanovas dēls Mārtiņš pie manis filmējās,” atklāj režisore, “šajā filmā viņš parādās tikai vienā epizodē, bet kā puisis, kurš no nekā spēj izveidot gandrīz jebko, būs galvenais varonis manā nākamajā lentē.”
Nav nejaušība, ka filmas nosaukumā nav lasāms pirmajā mirklī šķietami trūkstošais jēdziens “dzimta”. “Koks ir liels un enerģētisks jēdziens,” saka Una Celma. “Mēs katrs esam koks ar savām saknēm. Un tikai tad sākas dzimta.”
