Māris Zanders: Un tas viss vienīgi un tikai valsts labā… 13
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uzreiz atvainojos par neveiklu vārdu spēli, bet – visnotaļ “nobružāta” atziņa saka, ka, ja kāds apgalvojums ir krietni “nobružāts”, tas vēl nenozīmē, ka tas nav patiess. Viens no šādiem apgalvojumiem saistīts ar opozīcijas verbāliem izvirdumiem parlamentā kā visbiežāk pašmērķīgiem, paviršiem, tādēļ mazvērtīgiem.
Lasot Saeimas ārkārtas sēdes 14. decembrī stenogrammu, mani interesēja, vai daiļrunības plūdos, kritizējot tautas priekšstāvjiem piedāvāto jauno Ministru kabinetu, viss bija kā parasti, vai tomēr bija arī vērā ņemamas tēmas.
Bija “gan – gan”. Ja par tukšrunāšanu, tad klasisks piemērs bija Alekseja Rosļikova aicinājums Nacionālajai apvienībai “dariet visu, lai mūsu valstī nebūtu kara neatkarīgi no tā, ko no mums patiesībā prasa mūsu sabiedrotie”. Vienīgais skaidrojums šim murgojumam būtu tāds, ka Rosļikovs ar “mūsu sabiedrotajiem” saprot Krieviju, jo pretējā gadījumā jāsecina, ka deputāts ir vai nu melis, vai muļķis.
Kā opozīcijas izrunāšanos žanrā “kā parasti” var minēt arī vairākkārtīgu vaimanāšanu par to, ka topošās valdības deklarācijas teksts esot piesūtīts tikai īsi pirms 14. decembra ārkārtas sēdes un arī ziņa par ārkārtas sēdes sasaukšanu esot parādījusies 14. decembrī.
Ziņa par ārkārtas sēdi Saeimas tīmekļa vietnē parādījās 13. decembrī – ja deputāti neinteresējas par savu darbu, tad nevajadzētu vismaz tik atklāti to demonstrēt. (Deklarācijas teksta gala versija arī parādījās 13. decembrī, tiesa, Ministru kabineta tīmekļa vietnē.)
Tomēr interesantāk ir pameklēt nevis kārtējo muldēšanu, bet būtisko opozīcijas teiktajā. Tālāk īss, subjektīvs kopsavilkums. Viktors Valainis (ZZS) pamatoti vērsa uzmanību uz pensiju otrā līmeņa vērtības samazināšanos. Jāpiebilst, ka tā ir problēma arī citās Rietumu valstīs (par to plašs teksts, piemēram, “The Economist” 10. decembra numurā), bet tas, protams, nemaina tēmas svarīgumu pašu mājās. Vilis Krištopans (“LPV”) atgādināja neērto patiesību, ka ir pašvaldības, kurās teju vai vienīgās darba vietas ir valsts un pašvaldības iestādēs, tādēļ “ja jūs tā turpināsiet, tad pienāks mirklis, kad visa pārējā Latvija maksās Latgalē šiem cilvēkiem par šīs milzīgās teritorijas uzturēšanu”.
Savukārt Andris Šuvajevs (“Progresīvie”) manā skatījumā argumentēti norādīja uz būtisku pretrunu jaunās valdības plānotajā budžeta politikā – vienkāršoti izsakoties, no vienas puses, apgalvot, ka valsts virzīsies uz budžeta deficīta un valsts parāda samazināšanu, bet, no otras puses, būs visnotaļ dāsna izdevumu pozīcijās. Šuvajeva partijas biedrs Kaspars Briškens atgādināja Latvijas varas veco nelaimi ekonomikas perspektīvo nozaru izpratnē, kas, iespējams, turpinās: “Mēs neredzam apziņu, ka Latvija nevar specializēties pilnīgi visās jomās.” Neteikšu, ka mani pārliecina Briškena piedāvātās prioritātes, piemēram, “ūdeņraža tehnoloģijas”, bet kopumā atgādinājums vietā.
Īsi sakot, arī opozīcijas pārstāvji teica prātīgas lietas, un svarīgākais jautājums ir, vai deputātu kopīgi veidotajos runu plūdos tās tiek pamanītas. Neesmu pārliecināts, turklāt tas attiecas arī uz pozīciju.
Piemēram, domāju, ka “pazuda” Andra Kulberga (“AS”) teiktais par Latvijas uzņēmumu negatīvo kapitālu un zemo produktivitāti. Vai Aleksandra Kiršteina (NA) kritiskās piezīmes par t. s. mazajiem hesiem. Tātad var secināt, ka jēdzīgie opozīcijas (un pozīcijas) pārstāvji zināmā mērā ir upuri savu dārgo kolēģu nepārvaramajai vēlmei izteikties.
Noslēgumā vēl par kādu “nobružāto” atziņu – premjers savā uzrunā nespēja no tādas izvairīties. Proti, ka “katra krīze ir arī iespēja”. Es zinu piemērus, kas šo apgalvojumu apstiprina – pirmās prātā nāk Mārgaretas Tečeres skarbās reformas.
Tāpat es saprotu, ka šis vingrinājums žanrā “katram mākonim ir arī zelta maliņa” ir mēģinājums veikt kolektīvās psihoterapijas seansu. Tomēr, atklāti sakot, “krīze vienmēr ir iespēja” ir arī viena no tām “vispārzināmajām” patiesībām, kas mani subjektīvi visvairāk tracina.
Pēc mēra epidēmijām Eiropā darba ņēmēju stāvoklis patiešām uzlabojās, jo darbaroku trūkuma dēļ viņi varēja prasīt labāku iztikšanu. Jautājums ir par, tēlaini izsakoties, cenu šai iespējai. Tādēļ es ieteiktu politiķiem ļoti uzmanīties ar aicinājumiem līdzpilsoņiem “krīzi izmantot kā iespēju”.
