Cilvēki ir noilgojušies pēc godīgas un racionālas politikas. Saruna ar Egilu Levitu 32
Turpinām 8. maija numurā sākto sarunu ar juristu un politologu, Latvijas Valsts prezidenta amata kandidātu EGILU LEVITU. Šoreiz par to, kāpēc nodibināt demokrātiju ir vieglāk nekā izveidot tiesisku valsti; kas savulaik notika ar privatizāciju; vai prezidenta kandidātam ir arī personiskā dzīve; ko viņš dara brīvā laikā un kas būtu svarīgākais, uz ko Valsts prezidentam vajadzētu skubināt Latvijas tautu un Saeimu mūsu valsts uzplaukuma un celsmes labad.
*
Pēc 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas mēs ar Pasaules brīvo latviešu apvienības Informācijas biroja vadītāju, nu jau nelaiķi Jāni Riteni palīdzējām ārlietu ministram Jānim Jurkānam, kā arī Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministriem Aļģirdam Saudargam un Lennartam Meri tikties ar Rietumu valdību pārstāvjiem, lai panāktu jaunās valdības atzīšanu.
Tūlīt pēc 1991. gada 21. augusta puča, kad sākās straujš Latvijas valdības starptautiskas atzīšanas process, mēs ar Jurkānu atgriezāmies Rīgā. Tajā pašā dienā abi ar Jāni Riteni sākām dežurēt Ārlietu ministrijā, kas tolaik atradās Vecrīgā un kur bija viens no Latvijā nedaudzajiem faksa aparātiem. Mēs pieņēmām citu valstu atzīšanas apliecinājumus un atbildējām uz tiem. Ārlietu ministrija tobrīd faktiski nedarbojās, un mēs ar Riteni smējāmies, ka esam gandrīz vai privātpersonas, kas Latvijas valsts vārdā pieņem starptautisko atzīšanu. Taču formalitātēm tobrīd nebija laika.
Dažas dienas vēlāk pēc deputāta Rolanda Rikarda ierosinājuma Augstākā padome uzaicināja mani par padomnieku. Es strādāju galvenokārt pie starptautiskās atzīšanas jautājumiem un pie valsts un tiesību reformas.
Kad nodibināja diplomātiskās attiecības ar Vāciju, Augstākās padomes Ārlietu komisijas sēdē, man pat nejautājot, tiku norīkots par vēstnieku Vācijā. Jurkāns zvana un saka: tu tagad nedrīksti atteikties, tas ir tavs pienākums! Tā es kļuvu par Latvijas pirmo vēstnieku Vācijā pēc valsts atjaunošanas. Tas nozīmē, ka pilnīgi viss bija jāizveido no pašiem pamatiem, jāsāk no nulles.
*
Kad nodibināja apvienību “Latvijas ceļš”, tās sākotnējais mērķis bija nostādīt Latviju uz eiropeiska, Rietumu vērtībās balstīta attīstības ceļa. Bija 1993. gads, tuvojās 5. Saeimas vēlēšanas, pirmās brīvās vēlēšanās kopš 1931. gada. Iedzīvotāju vairākums vēl ticēja “labajiem komunistiem”, kas cīņā par valsts atjaunošanu bija pārgājuši Latvijas pusē, tādēļ “Latvijas ceļš” pēc vētrainām diskusijām uzņēma Gorbunovu un vēl dažus tautā populārus izbijušos funkcionārus. Trimdas latviešiem tas ļoti nepatika, taču mūsu bija mazāk. Nolēmām tomēr palikt apvienībā, jo sapratām, ka pretējā gadījumā kopā ar Augstākās padomes frakciju “Satversme” (tā tika izveidota 1991. gadā kā alternatīva mērenajai Tautas frontes frakcijai) būsim mazākumā un nespēsim veikt valstij nepieciešamās radikālās reformas. Arī koalīcija ar LNNK tika bloķēta, jo viņi bija sapinušies ar avantūristu Zīgeristu. Gorbunovs bija lojāls pret pareizi noformulēto reformu kursu, kas ļāva Latvijai krietni ātrāk izrauties no postpadomju vides. Taču šis kompromiss neļāva īstenot konsekventu un pilnīgu lustrāciju.
Piebildīšu, ka “Latvijas ceļš” nekad nav bijis vienots. Tā nacionālais spārns, ko veidoja agrākie frakcijas “Satversme” biedri un trimdas pārstāvji, palika mazākumā, tāpēc daudzi, arī es, no aktīvās politikas drīz vien aizgāja. Vairākkārt mēģināju pamudināt šo spārnu uz aktīvu rīcību, dažas svarīgas lietas mums tomēr izdevās panākt, piemēram, es Saeimā aktīvi cīnījos par lustrāciju, un joprojām ir spēkā toreiz pieņemtais aizliegums VDK darbiniekiem un “stukačiem” ieņemt valsts amatus.
1993. gada jūlijā tiku ievēlēts 5. Saeimā, kļuvu par tieslietu ministru un Ministru prezidenta biedru, ievadīju tiesību reformas, kā Ministru prezidenta biedrs biju atbildīgs par drošības un ārpolitikas jautājumiem.
*
Nodibināt demokrātiju ir vieglāk nekā izveidot tiesisku valsti. Demokrātijai pietiek ar labu gribu. Tiesiskai jeb taisnīgai valstij nepieciešamas zinības, prasmes un pieredze. Tolaik Latvijā tādu nebija, un to nevar pārmest. Vārdi “tiesiska valsts” un “pilsoniska sabiedrība” gan bija populāri, taču neviens īsti nezināja, kas tas ir un kā to panākt. Sapratu, ka ar tādu Tieslietu ministriju, kādu to pārņēmu no Godmaņa valdības ministra Skudras, nekas labs nav paveicams, tāpēc mans pirmais rīkojums bija: atlaist visu ministriju un mēneša laikā sakomplektēt jaunu. Tā arī notika. Apmēram pusi veidoja jau bijušie darbinieki, bet otru pusi – jauni.
Okupācijas laikā Tieslietu ministrija bija represīvā varas aparāta iestāde. Man bija svarīgi apliecināt, ka patiešām ir notikusi varas maiņa, tādēļ vadošajās pozīcijās iecēlu cilvēkus, kas nav bijuši saistīti ar šo režīmu. Par saviem padomniekiem uzaicināju Arvīdu Dravnieku – juristu, kas jau no paša sākuma bija profesionāli atbalstījis Atmodas kustību, un Rolandu Rikardu – inženierzinātnieku, manu tuvāko politisko domubiedru, vienu no “Satversmes” frakcijas vadītājiem. Par parlamentāro sekretāru iecēlu Romānu Apsīti, arī “Satversmes” frakcijas locekli. Ar Rikardu un Apsīti bijām kopā strādājuši pie Neatkarības deklarācijas. Bet par Tieslietu ministrijas valsts sekretāru iecēlu Oļegu Batarevski, arī “Satversmes” frakcijas locekli, bijušo disidentu, kas pirms trīspadsmit gadiem tajā pašā ēkā tika notiesāts par pretpadomju darbību. Tas, protams, nepatika ne daudziem tieslietu sistēmas vecajiem kadriem, nedz dažiem “Latvijas ceļa” vadītājiem, taču viņu kurnēšanu es ignorēju.
Ko nozīmē vadīt Tieslietu ministriju? Vispirms jau – gatavot likumprojektus. Un te nu man neklājās viegli. Es nevarēju ministrijas darbiniekiem uzdot sagatavot likumprojektus, jo tas, ko viņi man pēc tam atnesa, lielākoties nekam nederēja. Tāpēc pa vakariem, sestdienās un svētdienās es pats rakstīju vai arī laboju savu darbinieku sagatavotos likumprojektus. Svarīgākie no tiem bija par Satversmes tiesu un Administratīvo procesu. Saeimā daudzi tos nesaprata, jo šādi regulējumi padomju tiesībās nepastāvēja. Satversmes tiesas likumu gan pieņēma, taču svītroja no tā manis paredzēto konstitucionālo sūdzību. To ieviesa tikai 2000. gadā. Savukārt Administratīvais process kā konceptuāli pilnīgi jauns regulējums Saeimā iestrēga, tādēļ to pieņēma vien kā Ministru kabineta noteikumus. Plašāka likuma formā (darba grupa to gatavoja vairākus gadus) tas stājās spēkā tikai 2004. gadā.
*
Deviņdesmitajos gados ļoti svarīga bija ekonomiskā reforma. Padomju Savienībai sabrūkot, sabruka arī Latvijas ekonomika, jo okupācijas laikā tā bija pārvērsta par daļu no PSRS plānsaimniecības, kas nespēja eksistēt suverēni. Tolaik bija liels spiediens no Rietumiem: privatizējiet visu, cik ātri vien spēdami! Tā pa daļai bija ideoloģiska nostādne, neoliberālisms, kas balstījās brīvā tirgus radikālo aizstāvju Frīdmaņa un Hajeka kļūmīgajās teorijās. Šo spiedienu pastiprināja veikli pašmāju darboņi, visvairāk kompartijas un komjaunatnes nomenklatūras pārstāvji, kas gribēja pievākt sev izdevīgus kumosus, taču neprata vai negribēja darboties kā nopietni uzņēmēji. Tādēļ privatizācija daudzos gadījumos diemžēl kļuva par “prihvatizāciju”. Latvija šajā ziņā nebija izņēmums, tā notika visā Austrumeiropā. Jaunais komersantu slānis izveidojās ar būtisku morāles defektu. Vairākums savus īpašumus bija ieguvuši vismaz netikumīgi – kas manīgāks, pakampa vairāk. Parasti uz pārējās sabiedrības rēķina.
Man tā bija milzīga dilemma, es mēģināju apturēt un caurskatīt lielā steigā virzītos privatizācijas likumus. Tika pat publicēta karikatūra: es kā suns sēžu uz siena kaudzes un nelaižu šos likumus tālāk. Mani par to kritizēja arī daži ārvalstu pārstāvji. Kādas mums draudzīgas valsts vēstnieks teica, lai taču es darot kā Austrumvācijā, kur izveidota sistēma “Treuhand”. Atbildēju, ka Vācija darbam jaunizveidotajā “Treuhand” norīkoja vairākus tūkstošus augsti kvalificētu juristu no Rietumvācijas, kas spēja privatizācijas procesu noturēt tiesiskā gultnē. Mums šādu resursu nebija. Redzēju, ka iesniegtie likumi nav īsti pareizi, pārāk vienkāršoti, pārāk viegli apejami. Cik varēju, precizēju, uzlaboju, taču apturēt savtīguma vilni un pārvērst to pārdomātā reformā nebija iespējams. Sapratu, ka nevaru un negribu šajā procesā piedalīties. Kad Birkava valdība atkāpās, es nākamajā vairs neiesaistījos. Un noliku arī savu deputāta mandātu, lai pievērstos lietām, ko varu darīt profesionāli un pienācīgi.
*
Tad es tiku norīkots par vēstnieku Austrijā, Šveicē un Ungārijā. Arī tur es biju pirmais Latvijas vēstnieks pēc valsts atjaunošanas, un arī tur visu nācās sākt no nulles. Tas bija interesants darbs. Vienlaikus es bez atlīdzības turpināju sniegt padomus valdībai un Saeimai. Mums bija laba sadarbība ar toreizējo valsts reformu ministri Vitu Tēraudu. Nedēļas nogalēs es sagatavoju virkni likumu, piemēram, administratīvā procesa likumu, valsts pārvaldes iekārtas likumu un vēl citus. Man šķita, ka šādi varu kalpot Latvijai vislabāk, jo ir ļoti maz cilvēku, kas šo svarīgo darbu spēj veikt profesionāli.
Arī tagad es turpinu dot padomus, pie manis joprojām vēršas dažādi cilvēki – sākot ar ministriem, beidzot ar ministriju vai pašvaldību ierēdņiem. Es izsaku savu viedokli, dažos gadījumos to ņem vērā, dažos ne. Taču zinu, ka savu uzdevumu es esmu paveicis. Man to darīt nav grūti, jo tas man patīk.
1995. gadā es tiku ievēlēts par pirmo tiesnesi no Latvijas Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Deviņus gadus vēlāk – par pirmo tiesnesi no Latvijas Eiropas Savienības tiesā. Manas īpašas uzmanības lokā tagad ir Eiropas konstitucionālā attīstība, Eiropas sociālās tiesības, kā arī jaunās tehnoloģijas un to ietekme uz sabiedrību.
Līdztekus tam darbojos arī akadēmiskajā laukā. Mans pētniecības objekts un specializācija ir valsts. Valstij ir dažādas dimensijas – politiskā, juridiskā, socioloģiskā, filozofiskā, ekonomiskā un vēl citas. Mani interesē valsts ontoloģija, kas mēģina visas šīs dimensijas aptvert kopsakarā. Esmu pievērsies arī jautājumam par to, kas ir valsts būtība, kāda ir indivīda loma valstī un valsts loma globalizētajā pasaulē un kā tas viss ietekmē Eiropas Savienību un Latviju. Satversmes preambula savā ziņā sniedz atbildes uz šiem jautājumiem.
Pasaule ir ārkārtīgi interesanta, turklāt jūtu, ka gadu gaitā tā kļūst arvien aizraujošāka.
*
Kā visu pagūstu? Parasti es ceļos ap septiņiem, kādos pusdeviņos izbraucu uz darbu, padzeru kafiju, izlasu avīzes internetā – vispirms Latvijas portālus, tad franču “Le Monde”, vācu “Frankfurter Allgemeine”, britu “The Times”. Tad sāku darbu, proti, gatavoju tiesas spriedumus un piedalos tiesas sēdēs. Mājās parasti esmu ap astoņiem vai deviņiem.
Brīvā laika klasiskā izpratnē man nav, jo vienmēr jau ir kaut kas jāraksta, jālasa vai ar kādu jāsatiekas. Nedēļas nogalēs parasti vai nu esmu konferencēs, vai arī gatavoju kādu rakstu. Man ir nemierīga sirdsapziņa, ja kaut ko nevaru pagūt. Visvairāk lasu zinātnisku literatūru. Esmu iemācījies lasīt ātri, atzīmēju svarīgākās domas. Patlaban uz mana galda ir kanādiešu liberālā filozofa Čārlza Teilora grāmata “Sources of the Self: The Making of the Modern Identity” – “Identitātes avoti”. Manuprāt, tas ir viens no labākajiem Rietumu ideju vēstures analītiskiem atspoguļojumiem.
Atvaļinājums ir laiks, kad var pagūt izdarīt to, kas iekavēts, proti, tie jau atkal ir raksti, konferences. Kā daudziem Latvijas juristiem arī man ik vasaru stingri noteikts pasākums ir Publisko tiesību institūta rīkotais konstitucionālo tiesību seminārs Bīriņos. Vienkārši gulēt pludmales smiltīs – to es nekad neesmu darījis. Turklāt nogulēt ilgāk par divdesmit minūtēm es nemaz nespētu.
Ja braucu uz konferencēm, mēģinu kādu stundu vai pat dienu pieķert klāt, lai apskatītu pilsētu. Man patīk staigāt nevis pa tūristu vietām, ko lielākoties jau esmu redzējis, bet doties turp, kur tūristi parasti neiet. Piemēram, bijušajā Kurzemes kolonijā Tobago, kur ir liela noziedzība, draugi mani uzreiz pabrīdināja: tajā un tajā rajonā labāk neiegriezies. Es saliku pa dažādām kabatām sīkas dolāru banknotes un devos turp. Kolīdz kāds agresīvi noskaņots tipiņš nāca man klāt, es, neielaižoties sarunās, uzreiz iedevu viņam dolāra banknoti un gāju tālāk. Tāda bija mana pastaigu taktika.
Interesanti, ka Ķīnas parlaments uzaicināja mani nolasīt deputātiem lekcijas par to, kā panākt, lai konstitūcija darbotos. Viņi bija noskaidrojuši, ka esmu bijis tieslietu ministrs laikā, kad Latvija pārgāja no padomju uz Rietumu tiesību sistēmu, proti, ka man ir pieredze tiesību transformācijā. Sarunās ar ķīniešu politiķiem un juristiem konstatēju, ka viņu priekšstats par tiesisku valsti ir apmēram tāds kā Latvijā 1993. gadā.
*
Mana sieva Andra ir ginekoloģe. Arī dēls Linards gatavojas kļūt par ārstu. Meita Indra strādā Latvijas prezidentūrā Eiropas Savienības padomē. Ar Andru iepazināmies Annabergā pie Bonnas, kur latviešu studentu apvienība ik gadu svin Jāņus. Iepazināmies Līgo vakarā pie ugunskura. Apprecējāmies. Vasaras ar ģimeni parasti pavadām Latvijas laukos. Andras māte ir no Latgales, bieži vien 15. augustā svētkos mēs visi esam Aglonā. Pa abiem mēs nosedzam visas četras latviešu zemes – Andras vecāki nāk no Latgales un Vidzemes, manējie – no Kurzemes un Zemgales. Kā kurzemnieku pēctecis un valststiesībnieks esmu Kurzemes patriots – jo Kurzemes hercogiste bija pirmā modernā valsts tagadējā Latvijas teritorijā, tā pastāvēja 224 gadus, tas ir ilgāk nekā līdz šim Latvija. Tādēļ jutos pagodināts, saņemot Atzinības krustu, ko 1710. gadā iedibināja Kurzemes hercogs Frīdrihs Vilhelms un ko nesen atjaunoja Latvijas valsts. Šī mūsu vēsturiskā valstiskuma lappuse būtu jāatspoguļo iespējami plaši.
*
Atmodas laikā cilvēkus dalīja attieksme pret okupācijas varu. Bija krievi, kas nostājās pret totalitāro režīmu, un bija latvieši, kas pieslējās Interfrontei. Taču pēc neatkarības atgūšanas daudziem no Padomju Savienības Latvijā iebraukušajiem nebija skaidrs, kādā valstī viņi dzīvo. Viņiem bija grūti saprast, ka padomju okupācijas gados Latvija ir tikusi kolonizēta un ka viņi – ne katrs individuāli, bet visi kopumā – ir izmantoti par koloniālās politikas instrumentiem. Daudzi domāja, ka Latvijas Republika ir Latvijas PSR pēctece. Daži ērtības labad vēl tagad tā domā, jo nav viegli atzīt, ka tas, kam esi svēti ticējis, izrādījies māns. Tās ir sāpes, ko grūti pieņemt. Kad situācija mainījās, kad latviešu pašapziņa apliecināja, ka šī ir Latvija, nacionāla Eiropas valsts, tas prasīja un joprojām prasa nopietnu refleksiju par savu lomu un vietu šajā valstī. Ne katram indivīdam šāda refleksija ir pa spēkam. Taču to prasa atbildīga pilsoņa stāja. Kamēr, piemēram, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga joprojām ir no sirds pateicīgas par to, ka amerikāņi 1945. gadā tās atbrīvoja no nacistiem, bet neokupēja, tikām Latvijas ciešanas ar nacistu padzīšanu nebeidzās, jo Padomju Savienība okupētajās teritorijās iedibināja savu terora režīmu, no kā cieta simtiem tūkstošu cilvēku. Nav viegli no impērijā valdošās grupas pārstāvja kļūt par lojālu mazas valsts pilsoni, par mazākumtautības pārstāvi. Diemžēl Latvijas integrācijas politika ir bijusi pārāk bikla un neefektīva. Latvijas valsts pienākums ir pacietīgi, bet konsekventi un nepārprotami skaidrot šo patiesību tai no mūsu valsts atsvešinātai iedzīvotāju daļai, kas vēl joprojām dzīvo savā ilūziju pasaulē. Turklāt šīs ilūzijas nedrīkstētu tikt pārmantotas.
*
Runājot par Satversmes preambulu, ko pirms gada Saeima pieņēma ar divām trešdaļām balsu, vēlos uzsvērt, ka tas ir konstitucionāls teksts, kas ne tikai juridiski nostiprina Satversmes kodolu, bet arī pamazām maina sabiedrības attieksmi pret savu valsti, apliecinot latviešu nācijas valstsgribas negrozāmību, proti, latviešu nācijas gribu dibināt, uzturēt un attīstīt savu – Latvijas – valsti. Tādējādi tagad Satversme nosaka, ka latviešu nācija nevar un nedrīkst atteikties no savas valsts. Tādēļ tik ļoti svarīga ir valstsgribas stiprināšana, kas apziņas un politiskās gribas līmenī noraida mūsu nelabvēļu destruktīvas idejas par Latviju kā neveiksmīgu valsti, ko nav vērts aizsargāt.
Latvieši ir tāda pati Eiropas nācija kā somi, zviedri, poļi vai vācieši. Mums ir sava valoda, un nedrīkst būt tā, ka latvietis savā zemē darba tirgū tiek diskriminēts tikai tādēļ, ka neprot krievu valodu.
Latvija nav tilts starp Eiropu un Krieviju, bet gan pilnvērtīga un pilntiesīga Rietumeiropas valsts. Arī Zviedrija vai Somija neuzskata sevi par tiltu. Tas mums ir skaidri jāapzinās, jo šie jautājumi skar ne tikai fizisko ģeogrāfiju, bet arī politiskās un kultūras telpas uztveri. Vienkāršs piemērs: attālums no Rīgas līdz Stokholmai ir tāds pats kā no Rīgas līdz Maskavai. Padomju laikā šķita, ka Stokholma ir kaut kas neiedomājami tāls – kā cita pasaule, bet Maskava – tepat līdzās. Tagad situācija ir mainījusies. Tomēr daļa sabiedrības joprojām atrodas Krievijas informācijas telpā. Uz to norāda gluži vienkāršas lietas. Piemēram, latviešu ziņu portālu izklaides sadaļā var lasīt par kādas krievu seriālu aktrises strīdu ar vīru vai to, ka viens no krievu miljonāriem nopircis bentliju. Taču netiek rakstīts, ka arī kāds zviedru miljonārs kaut ko nopircis vai kādai zviedru aktrisei ir bijusi asāka vārdu apmaiņa ar vīru. Tas nebūt nav tik nevainīgi, kā varētu šķist, jo ikviena informācijas telpa veido vai vismaz ietekmē argumentācijas un domāšanas modeļus. Somijai ir daudzreiz garāka robeža ar Krieviju un daudzreiz lielāks tirdzniecības apjoms ar Krieviju nekā Latvijai, taču somus neinteresē krievu seriālu aktrišu vai krievu miljonāru privātā dzīve. Izklaidei viņi lasa, ko runā britu un zviedru aktieri vai futbolisti. Somi gluži noteikti atrodas Eiropas informācijas telpā. Ja Krievijā valdītu tāda pati demokrātijas izpratne kā Zviedrijā, šis jautājums mums nebūtu svarīgs. Taču tā nav, un tādēļ daļa Latvijas sabiedrības kļūst viegli manipulējama. Arī šeit ir jārod risinājumi.
Latvijā visas politiskās partijas ir vairāk vai mazāk orientētas uz ekonomisko grupējumu interesēm, taču mazāk rūpējas par ierindas cilvēku. Tas, ka pie mums joprojām nav ieviests progresīvais ienākumu nodoklis, ir milzīga netaisnība. Tiem, kas vairāk pelna, ir jāmaksā proporcionāli lielāki nodokļi un jāuzņemas lielāka sociāla atbildība. Pēdējos gadu desmitos pasaulē ir veikts simtiem pētījumu, kas liecina: nevienlīdzīgas, ekonomiski netaisnīgas sabiedrības izirst, tās ir nesekmīgas, un tajās visiem klājas sliktāk, arī bagātajiem.
Vēlos uzsvērt arī to, ka Latvijai ir jākļūst par vienu no Eiropas zinātnes centriem. Patlaban tas var šķist neticami, taču, īstenojot mērķtiecīgu un konsekventu atbalsta politiku, tas nudien ir iespējams. Mums ir nopietns intelektuālais potenciāls, tādēļ ir jāiegulda līdzekļi projektos, kas veicina zinātni desmit un piecpadsmit gadu perspektīvā.
*
Kā vērtēju iespēju kļūt par Valsts prezidentu? Pieļauju, ka ne visi politiskie spēki varētu būt mierā ar uzstādījumiem, kas izriet no manas līdzšinējās darbības, taču es savus politiskos uzstādījumus nemainu.
Latvijas politikas galvenā problēma ir tā, ka pie varas tikušie domā īslaicīgi: kāds labums no tā būs man tūlīt un nekavējoties. Valsts prezidentam ir jādomā ilgā perspektīvā un nesavtīgi. Prezidentam ir jāparedz un jāpārredz valsts attīstība desmit, piecpadsmit un pat divdesmit gadu periodā.
Mani iepriecina sabiedrības aktivitāte, kas uzvirmojusi ap gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Tā liecina, ka lielai daļai cilvēku ir apnikusi politiķu nemitīgā “shēmošana” un intrigas. Cilvēki ir noilgojušies pēc godīgas, atklātas, racionālas politikas. Neatkarīgi no tā, vai tikšu ievēlēts, šī sabiedrības attieksme vieš cerības.
*
P.S. Šī saruna tika publicēta žurnāla “Mājas Viesis” rubrikā “Mans mūžs”, kur kā obligāts noteikums bija pieprasīta monologa forma. Tādēļ sarunas gaitā uzdotie jautājumi publikācijā ir aizstāti ar zvaigznītēm.
Saistīti raksti:
Vija Beinerte: Saeima nav tirgus laukums vai cirks
Vija Beinerte: Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti?
Vija Beinerte: Patiesība ir apslēpta mūsos
