“Un tad sākās milzīgs pozitīvisma vilnis!” Kā Ilze aizsāka pateicības akciju mediķiem 4
Sandra Ruska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas lepnuma 2020” balvai šogad pieteikta Ilze Neimane-Nešpora, nodibinājuma “Hospiss LV” vadītāja, kas Covid-19 uzliesmojuma periodā pavasarī aizsāka akciju kā pateicību mediķiem “Galds savējiem”. Ilze daudz enerģijas velta arī paliatīvās aprūpes uzlabošanai Latvijā.
Akcija “Galds savējiem” aizsākās ar plašu vērienu, kas turpinājās vairāku mēnešu garumā, norisinoties sadarbībai starp labdarības organizāciju, ēdināšanas biznesu, kā arī pārtikas ražotājiem, tirgotājiem un citu nozaru uzņēmumiem.
Akcija bija pateicības žests mediķiem, kas strādā potenciāli lielākajās sērgas koncentrācijas vietās. Rudenī, kad situācija strauji kļuva daudz nopietnāka nekā pavasarī, šī akcija aizsākās ar jaunu vērienu.
Pavasara akcijā tika saziedoti 207 750 eiro un nodrošinātas 63 290 maltītes, bet rudenī, novembrī, saziedoti 18 452 eiro un nodrošinātas 5644 maltītes.
“Mums jau bija iedibināta sadarbība ar restorāniem, jo gatavojām “Svētku galdus” paliatīvās aprūpes pacientiem. Pavasarī, kad valstī tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis un visi restorāni un kafejnīcas Covid-19 pandēmijas dēļ bija jāver ciet, iedomājos – kas notiks ar ēdienu, kuru nevienam vairs nevajag…
Kādiem simt draugiem izsūtīju īsziņu: “Aizvedam pusdienas mediķiem!” Pirmajā dienā aizvedām 60 porcijas. Un tad sākās milzīgs pozitīvisma vilnis! Pavasarī cilvēkos vēl bija cerība… Iesaistījās 36 restorāni, 200 uzņēmumi, kas ziedoja ne tikai produktus, bet arī vienreizlietojamos traukus. 5000 cilvēku ziedoja naudu. Tas bija milzīgs organizatoriskais darbs!” ar pacilātību stāsta Ilze Neimane-Nešpora.
Novembra sākumā, kad notika mūsu saruna, Ilzes telefons ne mirkli nebija kluss. Akcija bija aizsākusies no jauna.
Hospiss nav par nāvi, bet – par dzīvi
Saskaroties ar paliatīvās aprūpes problēmām Latvijā, Ilze Neimane-Nešpora pirms pāris gadiem kopā ar saviem draugiem un domubiedriem nolēma, ka jāmaina situācija paliatīvās aprūpes jomā.
“Esmu daudz ceļojusi, uzkāpusi visos kalnos, kuros esmu vēlējusies, un kādā brīdī atskārtu – cik tālu var iet ar sevis pilnveidošanu? Tas ir ceļš nekurienē! Esmu redzējusi, kā notiek cilvēka aiziešana austrumzemēs. Redzot to izmisumu, kas notiek pie mums, saproti, ka tas ir jāmaina. Nāve pie mums ir kaut kas tāds, par ko labāk mazāk runāt un ātrāk aizmirst.
Pēc Atula Gavandes grāmatas “Būt mirstīgam” izlasīšanas sapratu, ka nekas nav jāizdomā no jauna, jo viss pasaulē jau ir izdomāts. Ļoti vērtīga grāmata! Cilvēki par aiziešanu runājuši jau no laika gala. Tāpat kā dzimšana, arī aiziešana ir dabisks process, bet tam atbilstoši jāsagatavojas, un tam nepieciešams ģimenes un kopienas atbalsts.
Tikai lietas jāsakārto tā, lai cilvēks ar to visu varētu tikt galā un piederīgo dzīve nepārvērstos par murgu. Šo jautājumu risināšanā var palīdzēt “Hospisa” aprūpe,” skaidro Ilze.
Lai saprastu, kā hospisa sistēma darbojas, Ilze kopā ar draugiem devās izlūkos uz Šveici, Vāciju un Krieviju, kur šādas organizācijas jau darbojas vairākus gadu desmitus.
“Tā kā esam cilvēki no biznesa vides un protam sakārtot lietas, nolēmām – kāpēc mums neieguldīt enerģiju un nesakārtot Latvijā kādu ļoti svarīgu un vajadzīgu lietu. Hospisa izveidošana ir mūsu kodola misija un sirdslieta. Tad, kad tu ko ļoti vēlies izdarīt, visi spēki sastājas rokrokā, un viss izdodas! Manuprāt, hospiss ir valsts emocionālā brieduma vizītkarte.
Vizītē Maskavā noskatījām ļoti labu ideju – “Laimes ratiņi”. Restorāni gatavo paliatīviem pacientiem mielastu. Starp tiem pat ir sacensība – kurš uztaisīs labākus cienastu ratiņus. Šiem pacientiem ir lielas veselības problēmas, tāpēc ēdiens jāsagatavo speciāli. Tur arī restorāniem ir ko padomāt,” skaidro Ilze. Latvijā “Hospiss LV” ir pavisam jauns nodibinājums, reģistrēts pagājušā gada oktobrī.
Atgriežoties Latvijā, Ilze ar savu komandu ķērās pie darba, uzrunājot restorānus, lai sarūpētu arī mūsu paliatīvi aprūpējamiem cilvēkiem kaut nelielu prieciņu, mazus svētkus. Ideja guva atbalstu.
Līdz šim “Svētku galds” sarūpēts 1300 pacientiem. Patlaban radošā komanda strādā pie vairākiem projektiem, kas ir savstarpēji saistīti: “Galds savējiem”, “Svētku galds”, “Brīvprātīgo kustība”, “Piepildīta vēlēšanās”, “Hospisa stacionārs”.
Brīvprātīgo kustība
Brīvprātīgajiem ir milzum daudz lietu, ko darīt un kā palīdzēt. Ja esi brīvprātīgais, tas ne vienmēr nozīmē, ka tev jāiet pie slimiem, mirstošiem cilvēkiem. Bet, lai kļūtu par brīvprātīgo, jāiziet nopietns apmācības kurss, kas patiesībā būtu jāiziet katram, jo katra ģimene agri vai vēlu saskaras ar tuvinieka aiziešanu.
Vasarā un rudenī ir sagatavotas divas brīvprātīgo grupas, kopskaitā 70 cilvēku. Brīvprātīgajiem ir jāprot palīdzēt vajadzīgajā brīdī un jāsniedz biopsihoemocionāls atbalsts aizejošam cilvēkam un viņa ģimenei.
“Kursus beidzot, saņem diplomu, un attiecīgās slimnīcas slēdz ar mums līgumu, jo slimnīcās zina, ka brīvprātīgie ir atbilstoši sagatavoti un paliatīvais slimnieks nonāk “Hospisa” aprūpē,” skaidro Ilze. Brīvprātīgo ieguldījums ir ļoti nozīmīgs, piemēram, Vācijā hospisā brīvprātīgie paveic 60% no nepieciešamā darba.
Paliatīvā aprūpe mājās
Runājot par tuvākajiem mērķiem, Ilze ir apņēmības pilna: “Janvārī ļoti vēlamies palaist savu nākamo projektu – “Paliatīvā aprūpe mājās”. Cilvēks pēc izrakstīšanas no slimnīcas nonāk mūsu uzraudzībā.
Ja nevarēsim uzreiz to veikt ar desmit cilvēkiem, sāksim ar diviem. Lai cilvēks saņemtu kvalitatīvu aprūpi mājās, vajadzīgs kopējs, ārsts, māsa… Šobrīd cilvēkiem nav skaidrības, kā tas varētu izskatīties, tāpēc plānojam uzņemt filmu par paliatīvo aprūpi mājās.
Taču ar saziedoto naudu vien neiztikt. Lai projekts izdotos, svarīgs arī pašvaldības atbalsts aizgājēja ģimenei. Valstī ir dažādi atbalsti, bet tie nesasniedz mērķi un nedod pietiekamu efektu.”
Pilotprojekts – stacionārs
Pats lielākais projekts, ko Ilze ar saviem domubiedriem iecerējusi paveikt, ir hospisa stacionāra izveidošana ar 12 vietām. Taču, lai to realizētu, jāatrod īpašums, ko varētu pielāgot attiecīgām vajadzībām.
Tā būtu māja, kur cilvēks savas pēdējās dienas būtu kopā ar savu ģimeni un profesionāla personāla uzraudzībā. Tas dotu lielu atbalstu arī aizgājēja ģimenei, jo ne vienmēr aiziešana ir ātra un vienkārša.
Visbiežāk kādam no ģimenes ir jāzaudē darbs, lai pieskatītu slimnieku. Ja cilvēkam atlicis dzīvot pusgadu, līdzcilvēki šādās situācijās apjūk, jo nezina, kā pareizi rīkoties.
“Vai kāds ir parēķinājis, cik valstij izmaksā, kad ģimene, nesaprazdama un netikdama galā ar situāciju, sauc ātro medicīnisko palīdzību? Cilvēks tiek vests un reanimēts… Ja cilvēks ir nonācis paliatīvajā aprūpē, viņam nav jāatrodas istabā kopā ar vēl pieciem svešiem aizgājējiem. Tas nav pareizi! Pirms 100 gadiem 80% cilvēku nomira mājās, bet 20% kaut kur citur lazaretēs.
Tagad ir otrādi. Cilvēkam nav jāmirst slimnīcā! Viņam jāmirst mājās, bet ir jāsakārto aiziešanas process, lai piederīgajiem nevajadzētu zvanīt 113, lai aizgājēju vestu uz slimnīcu, jo viņi paši mājās netiek galā. Hospiss nav medicīnas iestāde, tur nevienu vairs neārstē, bet gan nodrošina cieņpilnu aiziešanu, bez sāpēm un stresa.
Ar laiku hospisam jābūt valstiski apmaksātam pasākumam. Mēs nevaram uzcelt hospisu, taču varam tajā ienest saturu. Parādīt un izveidot sistēmu, kādai jābūt cilvēka cieņpilnai aiziešanai,” skaidro Ilze.
Spēku gūst meditējot
Lai sasniegtu un paveiktu lielas lietas, vajadzīgs ne tikai atbalsts – gan materiālais, gan morālais, bet arī laiks. Ilze ikdienā ir valdes priekšsēdētāja juridiskajā un grāmatvedības firmā “Neimane un Zosule”.
Tāpēc labdarībai atliek vien darbdienu novakares un brīvdienas. Uz jautājumu, kur gūst spēkus, Ilze atbild: “Meditēju! Katru dienu stundu meditēju. Staigāju basām kājām pa dārzu, audzēju hortenzijas un rozes un ļoti mīlu savu ģimeni.
Man ir lepnums lūgt šajā projektā! Esot uz viļņa, es nejūtu, ka tas, ko daru, ir psiholoģiski smagi. Man nav grūti! Dažreiz kļūst par grūtu, tad vajag paraudāt…”
