Un nu viņi iet… Bīstamie gājēji Latvijā 0
Kā pirms nedēļas solīju – esmu kopā ar Ceļu policiju. Kopā ar diviem brašiem inspektoriem, ar kolēģi Māri no” iAuto.lv”, ar Tāli no RASA (Rīgas aktīvo senioru alianse). Izbraukuma pirmais un galvenais temats – gājēji. Sevišķi gados vecāki.
Bez steigas, bez noteikumiem…
Šurp – uz Gaiziņa un Gogoļa ielas krustojumu – savā netrafarētajā “Subaru” ierosināja braukt policisti. Te esot viens no problēmas spilgtākajiem punktiem.
Var jau būt. Lai gan stundas laikā nevienu hiperaktīvu avantūristu neredzēju. Tiesa, kādu brīdi pa Gogoļa ielas otro joslu vienā mierā planēja kāds somām apkrāvies savāds radījums, kuram nepārprotami galvā nebija ne satiksmes noteikumi, ne kampaņas, ne sarkanas, ne zaļas gaismas, vien putniņi, kas čivina skaļāk par motoriem. Pārējie izturējās visai sakarīgi. Apkārtni vēroja. Satiksmes plūsmu (visai skrajo) vērtēja. Daži, dzeltenās vestes ielas otrā pusē pamanījuši, skābiem ģīmjiem uz metrus 100 attālo tuneli pagriezās. Daži. Vairums, īstu bīstamību nesaskatījuši, slāja vien ielai pāri.
Policisti mēģināja aizsākt audzinošas sarunas. Raibi viņiem gāja. Kāda kundzīte smaidīgi paldies par aizrādījumu teica, pat roku oficierim bučoja. Cita pikti pagrūda un pasūtīja mūs visus krietni tālāk. Viens kungs ar ratiņsomu novēlēja čaļiem aiziet un tuneļa trepes notīrīt. Tur taču varot kaklu lauzt…
Labāk mazo pamācošo (“Šķērso ceļu droši”, “Pārliecinies, vai tev tiek dots ceļš”, utt., utjpr.) skrejlapiņu dalīšana veicās RASA pārstāvim. Vismaz matu sidrabs viņam un uzrunātajiem līdzīgs. Bildītes somās un kabatās tie bāza. Bāza, lai nekad nelasītu. Varbūt iekuram derēs (mājās izmēģināju – neder, tāds tagad tas drukpapīrs…). Padomi sarakstīti, protams, labi. Taču krustojums gājēju informēšanas ziņā aprīkots trūcīgi. Nejēdzīgi. Pat mums ar inspektoru divatā knapi izdevās saprast, ko tad te īsti drīkst, ko nedrīkst. Un tādos taisnāko ceļu uz mērķi meklējošs gājējs turpinās grēkot. Pirms un pēc kampaņām.
Vienīgā izeja (ja tāda vajadzīga) būtu spilgtā formā tērpta uzrauga nepārtraukta atrašanās šādās vietās, kuru Rīgā vien ir simti. Neder. Nav mums to policistu baru. Un tie, kuri ir, citur vajadzīgāki. Turklāt šādām pedagoģiskām izdarībām brašie zēni nav psiholoģiski piemēroti. Prātā viņi te sajuktu…
Ko vēl varam? Žogus būvēt? Gājējpiknika izskaņā policisti mūs aizveda uz Jūrmalas šoseju, kur tādi jau ir. Parādīja tajos izgrieztos caurumus (iedomājieties to skatu – nakts melnumā te kāds vecītis ar fuksīti dzelzi zāģē, ar stangām režģi kniebj…). Parādīja vietas, kur gājējam pārāk augstajai starpjoslu barjerai taisnākā ceļa meklētāji no kaut kur netālu nospertām “eiropaletēm” komfortablus pakāpienus piebūvējuši. Nelīdz liegumi. Ne morāli, ne fiziski. Maz līdzēs kampaņas. Taisnākais ceļš uz bodi vai no autobusa pieturas uz mājām tiks meklēts vienmēr.
Tā nu viņi iet. Un tā viņi ies. Tādēļ varu tikai vēlreiz atkārtot aicinājumu braucējam – tu esi stiprākais, ātrākais, tu esi kustībā gudrākais, tu esi tērauda karkasa sargāts un tādēļ par vārīgākajiem atbildīgs. Tev ir apkārtne plaši jāpārskata, gājēja parādīšanās iespējamība jāparedz un šajās vietās jākļūst lēnākam un vēl modrākam, nekā pie stūres parasti esi. Sadursmes gadījumā fakts, ka noteikumus pārkāpa viņš, nedos neko.
Dokumenti tomēr var noderēt
Izmantojot iespēju, ar policijas ekipāžu runājām ne tikai par gājējiem. Pacilājām arī šobrīd pēkšņi aktualizējušos līdzņemamo dokumentu tēmu. Secinājām – šādi aprīkotā policijas auto inspektoriem tiešām ir iespēja pārbaudīt gan vadītāja, gan automobiļa juridisko statusu bez dokumentiem. Pietiek ar personas kodu (to gan būtu vēlams kaut vai ar ID karti apliecināt). Sodi par tiesību vai tehniskās pases klāt neesamību praktiski netiek piemēroti.
Tomēr – diemžēl reizēm ir gadījumi, kad digitālās sistēmas niķojas. Vai nu mobilais “pārklājums”, vai pašas ierīces un serveri. Tad tehniskā pase un vadītāja apliecība tomēr var noderēt, pārbaudes laiku saīsināt. Tāpat dokumenti var būt noderīgi gadījumos, kad sīku negadījumu iesaistītie nolemj noformēt paši – ar saskaņoto paziņojumu uz papīra. Tur būs jāieraksta dati, kurus ne no galvas atceraties, ne otram pierādīt spējat. Tātad – nesteigsimies no apliecībām atteikties. Nemaz tik smagas un lielas jau tās nav.
