Un tā gadu gadiem 0
Kas to vairs var atcerēties, kad Maskava pirmo reizi izvilka kādu ar “nacismu” saistītu apsūdzību pret Baltijas valstīm, bet skaidrs, ka tas ir kļuvis par pastāvīgu politiku. Un Latvijas labie nodomi to nemainīs.
Ja kādam par to vēl bija šaubas, tad tās izgaisināja Krievijas Ārlietu ministrija, nākot klajā ar kārtējo tirādi par “kolaborantu glorificēšanu” Baltijas valstīs. Iemesls? Eiropas Parlamenta rezolūcija ar ieteikumu noteikt vīzu ierobežojumus Magņitska lietā iesaistītajiem Krievijas ierēdņiem. Varbūt kāds lāgā nesaskata saistību starp abām šīm tēmām? Pats vainīgs…
Turklāt Rīgas nostāja minētajā lietā ir ārkārtīgi atturīga – tādas būtībā nav. Līdzīgi varētu teikt attiecībā uz nostāju par Krievijā pēdējā laikā pieņemtajiem citur Eiropā kritizētajiem likumiem, kas faktiski izslēdz no spēles jebkādu demokrātisku opozīciju un paver visplašākās iespējas represijām. Bet tā mūsu uztverē ir pašas Krievijas darīšana.
Tikmēr naivās cerības par Maskavas nejaukšanos Latvijas iekšējās lietās izplēn. Šī iejaukšanās pat vēršas plašumā, un Latvijas gadiem piekoptā taktika gandrīz katrreiz griezt pretī savu otru piemīlīgo vaigu ir radījusi tam visus priekšnoteikumus. Lai gan apsūdzētāji ir nevis kaut kādi radikāļi vai brīvajā laikā tvītojoši politiķi, bet Krievijas ĀM, kas taču laikam labi zina, ka Latvijā totalitārisma, tostarp nacisma, slavināšana ir aizliegta ar likumu un krimināli sodāma. Nav arī pilnīgi nekāda loģiska pamata slavināt režīmu, kura draudzīgā sadarbība ar staļinisko PSRS 1940. gadā noveda pie Latvijas valsts iznīcināšanas. Taču šajā gadījumā galvenais nav loģika, bet politika, un Krievijai tāda, kā redzams, ir. Par Latviju to tik droši apgalvot nevar.
Šķiet, ka politika bieži tiek aizstāta ar īstermiņa (pārsvarā ietekmīgu cilvēku) saimnieciskajiem apsvērumiem, kas vēl tomēr būtu saprotams. Sliktāk, ja šie apsvērumi jau sāk nomākt visu pārējo, ieskaitot pašcieņu.
Spriežot pēc pastāvīgi izplatītu oficiālo paziņojumu satura, Krievijas Ārlietu ministrijai šķietami jau sen vajadzēja brīdināt savus pilsoņus, ka nebūtu prātīgi apmeklēt tādu valsti kā Latvija. Tomēr viņi ir drosmīgi un, jādomā, arī nākamvasar publika tusēsies Jūrmalā, kur daudzviet nekustamo īpašumu cenas pat visai naudīgu NVS ļaužu vērtējumā kļuvušas astronomiskas. Iezemiešiem nepieejamas. Maskava grib panākt, lai Latvijā atkal varētu iebraukt arī tās dažas personas, ko mūsu ĀM pasludināja par nevēlamām ar pamatojumu, ka viņu aktivitātes ir “vērstas pret Latvijas drošības interesēm, tai skaitā teritoriālo vienotību un valsts ekonomisko drošību”. Nevēlamo sarakstā esošais Kremlim pietuvinātais vēsturnieks Aleksandrs Djukovs, kurš tāpat bieži pievērsies Latvijas “nacisma” tematikai, savās teorijās, starp citu, norāda, ka Piebaltijas atgūšana visdrīzāk notiks ekonomiskā ceļā ar kapitālieguldījumiem. Savukārt nesen rīkotajā Pilsonības un imigrācijas pārvaldes konferencē, kurā kopumā tika uzsvērts lielais labums, ko Latvijai dod uzturēšanās atļauju piešķiršana, respektīvi, Šengenas telpas gaisa tirgošana apmaiņā pret investīcijām, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis sacījis, ka pretēji visām bažām tas nekādus draudus valsts drošībai nerada. (Tāda pieeja raksturīga arī “Reformu partijai” kopumā.) Starp Djukova un Kozlovska secinājumiem gan ir nomanāma zināma pretruna, bet tādā gadījumā viena no abām attieksmēm stipri sirgst ar naivumu. Un ir pat skaidrs – kura.
Reizēm gan dzirdēta pieeja, ka Putinam pakļautās Krievijas ĀM tirādes nav vērts īpaši ņemt galvā – retorika vien ir, tāpēc apslaukāmies un ejam braši tālāk, galvenais jau esot tas, ko divpusēji norunā kuluāros.
Un tur “kontakti ir izveidojušies cilvēcīgi,” kā šovasar sacīja Latviju starptautiski pārstāvošais valsts galva Andris Bērziņš, kurš vismaz toreiz, pirms dažiem mēnešiem, “neredzēja nekādus šķēršļus” Putina draudzīgai uzņemšanai Rīgā.
Grūti pateikt, kas ir apnicīgāks – tas, ka Rīga daudz ko neredz jeb izliekas neredzam, vai Krievijas ĀM paziņojumi un tajos ietvertais kurss, kas acīmredzot turpināsies. Tomēr izdarīsim drošu prognozi: nekādi “nacisti” nebūs šķērslis kaimiņu finanšu un citādas klātbūtnes vairošanai, bet politiķi mums stāstīs, ka šī klātbūtne ir vajadzīga galvenokārt Latvijai. Varbūt frāzes, kādās dažādu partiju cilvēki (no “SC” līdz ZZS) šo stāstu ietērps, atšķirsies. Bet būtība neatšķirsies. Tā būs gandrīz tikpat vienāda kā sarkanbaltsarkanās lentītes, ko viņi uz valsts svētkiem drīz atkal piespraudīs.
