Un paliek tikai Visums 0
Nevajag karogus ar sēru lentēm, nevajag gājienu pie Brīvības pieminekļa. Dižais latviešu dzejnieks Imants Ziedonis bija mierīgs, kluss cilvēks, kas dzīvi brīžam vēroja tā iesāņus. Tikpat rāmi viņš arī aizgāja – televīzijā skatoties “Likteņa līdumniekus”. Pēc atvadām no Doma baznīcas dzejnieku veda uz Ragaciema kapiem, piedaloties tikai tuvākajiem cilvēkiem.
Vakar Rīgā Doma baznīcā no dzejnieka atvadījās tauta, inteliģence, valstsvīri. Pāri Doma laukumam ierakstā skanēja Imanta Ziedoņa balss, viņš lasīja savu dzeju. Ļaužu virkne vijās no dievnama ieejas pāri visam Doma laukumam.
Cilvēki bija nākuši ar ziediem un atmiņām. Cēsniece Līga man teic, ka katra Imanta Ziedoņa grāmata viņai bijusi kā vesels laikmets.
Mirdzas Bērziņas ģimenes māju no Imanta Ziedoņa vasaras mītnes Murjāņos šķīra tikai nieka Lojas upīte. Tai pāri bieži varēja dzirdēt ēzeļa – tā bija dāvana Imantam Ziedonim – blējienus, kas skanēja, it kā darbinātu sausu ūdenssūkni. Pārlojas kaimiņienei vēl atmiņā: “Dzejnieks šad tad nāca pie manas vīramātes pasūtināt lauku tortes. Ieraudzījis ziedošos īrisus, viņš ievaicājās, vai varot atnākt ar lāpstu. Viņam ar Ausmu Kantāni, redz, bija katram sava dobe. Imanta Ziedoņa dobē ziedēja tikai zilas puķes, bet Ausmas iekoptajā – dzeltenas. Turpat mūsu mājiņai pretējā pusē dzīvojošā Dailes teātra aktrise Ērika Ferda reiz lūdza aizvest viņu uz Imantdienas svinībām. Ilgi nebūšot. Kad izkāpām no mašīnas, mājastēvs aicināja mūs iekšā abas. Saku, neesmu gatavojusies pie ciemiņiem. Imants atteic – viņš jau arī neesot pie ciemiņiem. Abi ar Belu sēžot virtuvē. Ja arī es negribot iet caur viesistabu, varot ar viņu kopā iekāpt virtuvē pa logu. Tā arī izdarījām… Un, kamēr viesistabā skanēja skaļas dziesmas, mēs trijatā ar dzejnieku un rakstnieku runājāmies par dzīvi. Imantam Ziedonim piemita sava, trāpīga humora izjūta. Kad atveru “Poēmu par pienu”, acu priekša rindiņa – “sveika, Ķikstu māt!” Turpat mūspusē netālu no Tilgaļiem Ķikstu pāris divatā dzīvoja. Imants Ziedonis gāja pie viņiem pēc piena.” Imants Ziedonis smēlās mīlestībā, savā zemē, cilvēkos.
Ārstam un valstsvīram Georgam Andrejevam atmiņas saistās ar 1949. gadu, kad Tukuma 1. vidusskolas 9. zēnu klasei pievienojās Imants Ziedonis. Puika no laukiem, kustīgs, ar everģēlībām un draiskulībām. Tas bijis īsts piedzīvojums, kad skolas direktors klasē ievedis skaistu, par zēniem tikai astoņus gadus vecāku meiteni, un teicis – te jūsu jaunā klases audzinātāja. Skolotāja Reine, kurai jau krietni pāri 80, joprojām ik pa laikam “Latvijas Avīzei” uzraksta kādu domu un atziņu.
Skolā Imantu Ziedoni saistījusi ģeometrija. Varbūt tajā saredzēja pasaules likumsakarības? Ko nozīmē trijstūris, zvaigzne, apgriezts trijstūris? Vēlāk viņš sacījis, ka tieši Tukumā bijusi vislabākā dzīves skola. Tajā iemācījies mācīties dziļāk nekā vēlāk universitātē.
Nākamā dzejnieka autoritāte bijis skolas direktors Pauls Lode. Zinājis piecas svešvalodas, inteliģents, vīrs ar stingru mugurkaulu. Tiem, kas nogrēkojās, lielākais sods bijuši grūti rēķināšanas uzdevumi. Imants Ziedonis ar skolas direktoru bieži divatā dzēruši tēju un ēduši direktora kā jau zvērināta vecpuiša sagatavotos salātus. Lode bijis liels Latvijas apceļotājs. Varbūt arī no viņa Imantā dzimtās zemes kājām iešanas prieks? Tas “Kurzemītes”, “Leišmalītes” radītājs?
Kad 1993. gadā premjers Ivars Godmanis piedāvājis Georgam Andrejevam ārlietu ministra portfeli, viņš šaubījies – ārlietas, ar ārsta diplomu? Imants Ziedonis teicis – nepretojies, ja vilnis tevi satvēris, ļaujies, gan jau pēcāk pats tevi arī nonesīs lejā…
“Nākamnedēļ, kad Nora Ikstena Durbes pilī stāstīs par to, kā tapa grāmata “Nenoteiktā bija”, es dalīšos atmiņās par mūsu Tukuma sapņu klasi,” sola Georgs Andrejevs.
… Nemelot ir ļoti grūti, bet tikai tā var kļūt par laikmeta sirdsbalsi. Imants Ziedonis nāca pasaulē laikmetā, kad būt patiesam bija ļoti grūti. Imanta Ziedoņa dzejā bija divas tēmas – ceļš un gaisma. Bet īstā gaisma, ceļu laužot, nāk no tumsas. “Vakar biji dzejnieks, varam tikai minēt, kas šodien esi.” Tā Imantam Ziedonim veltītā dievkalpojumā atvadu vārdos sacīja mācītājs Juris Rubenis.
Ievada dziesmu “Kas mīlestību sirdī glabā” un “Psalmu ar atbildi” – šo vissenāko dzeju – atvadoties no dzejnieka, skandēja viss ļaužu pilnais dievnams.
Imanta Ziedoņa šķirstu no Doma baznīcas iznesa, skanot Emīla Dārziņa “Melanholiskajam valsim”.
“Es šonakt degšu sveci
un iešu sveci rokās, tālu pļavās.
Varbūt caur kādu nezināmu teci
es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.”
Tādi ir Imanta Ziedoņa pēdējie atvadvārdi piemiņas lapiņās.
