– Bet cik brīvs no varas šobrīd ir mākslinieks pats? 1
– Mākslinieks vienmēr ir bijis brīvs. Ko vēlos, to gleznoju vai rakstu, kaut vai atvilktnei. Bet jautājums ir – vai uzgleznoto var izstādīt? Ietekmju nozīme uz autoru parādās tad, kad viņš grib savu darbu publiskot. Ja jūt savas domas apcirpšanu, tad atkal ir izvēle: pielāgoties vai ne…
– Vai jūs joprojām esat eirooptimiste?
– Jā, noteikti. Pavisam noteikti neesmu par norobežošanos, par aplamo iedomu – ja nevienu nelaidīsim sev klāt, tad būsim labāki. Nē! Ne tikai mākslā, arī citās jomās dzīvē kvalitāte rodas konkurencē. Un iedomāties, ka mēs aizslēgsim vārtiņus un nelaidīsim citus iekšā vai vēl aizvien arī Latvijā sašaurināsim kaut kādas mākslas institūcijas – “jo naudiņas jau ir maz” – un pēc šīs jostu savilkšanas būs labāk… Nē, būs sliktāk. Mākslu vispār virza tikai konkurence. Paskatieties uz gleznu – spaini buļļa priekšā. Tai nosaukums “Piebarošana”. Jebkuru no mums “piebarojot”, mūs piejaucē. Piejaucē un virza. Bet tikko ir konkurence un vairāki spēlētāji un iespējas, tā spēks attīstās. Jo ir spiests audzēt muskuļus.
– Jūsu daiļradē bija tā dēvētais “zilais periods”, kad kā gleznieciskās telpas noteicošais izteiksmes līdzeklis izvirzījās viena krāsa – ultramarīna zilais. Kur tā palikusi?
– Nekur jau nav pazudusi. Tā ir arī jaunākajos darbos. Varbūt pirmajā acumirklī gleznu fons šķiet melns, bet patiesībā tas ir tumši, tumši zils. Nav no vienas bundžas paņemts, bet sastāv no ļoti daudziem un daudziem toņiem. Un tieši tas dod vajadzīgo vibrāciju.
Radošā vizītkarte
SANDRA KRASTIŅA
Mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļā (1976 – 1982), profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā (1982 –1 986).
Strādājusi par pedagoģi Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja izveidotāja un vadītāja (2001 – 2006).
Izstādēs piedalās kopš 1980. gada.
