– Ienākot izstādē un ieraugot “tukšos kreklus”, gribas vaicāt – kur ir to valkātāji? 1
– Tur jau ir šīs kreklu sērijas gleznu ideja, ka valkātāju nav. Arī pati nezinu, kas ir šie personāži. Kreklus gleznoju uz tumša fona, viņi vai nu iznāk no tumsas, vai ienirst tajā. Krekli ir zīmēti kā figūra kustībā, taču ne es, ne jūs, ne kāds cits – mēs nezinām, no kurienes to valkātāji nāk un kurp iet. Gleznojot pati sev teicu – tas ir dusmīgais, tas agresīvais, tas iztapīgais…
– Izstādes kuratore Gundega Cēbere raksta, ka pievērsties buļļa tēlam jūs ierosinājusi Kārļa Lakšes fotogrāfija no 30. gadu beigu lauksaimniecības izstādes Koknesē, kurā redzama uz buļļa sēdoša sieviete.
– Jā, kad Rotko mākslas centrā ieraudzīju šo Fotomuzeja fotogrāfiju, manī iedegās kā antenas! Fotogrāfija trāpīja kā impulss veselam darbu ciklam. Fotoattēls stāsta par laiku no 1938. līdz 1940. gadam, par laiku, kad tūlīt zudīs Latvijas valstiskums, sabruks mūsu tautsaimniecība, ekonomika…
– Visnotaļ daudznozīmīga šķiet glezna “Lauksaimniecības izstāde”, kurā figūrai uz buļļa nogriezta “galva”, un var nojaust, ka uz buļļa sēdošā līdzinās sievietei…
– Jā, es gribu, lai var nojaust, ka tā ir sieviete, bet pats jātnieks šobrīd nav tik svarīgs.
– … Bet kas?
– Tas, ka uz buļļa vai vērša kāds jāj (pasmaida). Svarīgākais, ka viņš tiek vadīts, viņš ir pakļauts. Divos citos buļļu gleznojumos dzīvnieku ausīs esmu ielikusi dzeltenās zīmītes. Viņi ir čipēti. Kad uzgleznoju vareno bulli ar ausī kodēto informāciju par viņu, domāju – ja ielikšu šo dzelteno čipu, tad atņemšu tam varenajam spēkam brīvību. Tā bija liela izšķiršanās…
