Un nolaupītā Eiropa… Saruna ar gleznotāju Sandru Krastiņu 1
Kopš aizvadītās piektdienas līdz 6. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” apskatāma Sandras Krastiņas personālizstāde “Civilisti”. Kopš 1991. gadā notikušās personālizstādes šī ir plašākā autores darbu skate, kurā apmeklētāji ieraudzīs gan pavisam jaunus darbus, gan 20. gadsimta 90. gados tapušās kompozīcijas. No agrākajiem gadiem iekļauts gleznojums ar 12 daļām “Apzeltītie jātnieki”, kuri Rietumiem klasiskajā vadoņa un uzvaras simbolā – zirgā – drīzāk sēž novārguši un apjukuši. Zīmīgi, ka deviņdesmito gadu perioda ciklā “Aizmigušie jātnieki” gan zirgs, gan jātnieks veidoti kā tikko dzimuši un kusli radījumi neizprotama ceļojuma sākumā. Šodienas sižetu līniju Sandras Krastiņas jaunākajos darbos pārstāv divi motīvi – balti vīriešu krekli, kuru valkātāji ir promesoši, kaut kur ārpus gleznas rāmjiem, kā arī vareni buļļi.
– Sandra, sakiet, lūdzu, – kas ir civilisti?
S. Krastiņa: – Cilvēki, kuri nav iesaistīti aktīvā kara darbībā. Mierīgie iedzīvotāji. Civilisti esam mēs visi.
– Tādēļ izstādei tāds nosaukums – “Civilisti”?
– Varu gleznot tikai to, ko zinu. Un es esmu civiliste. Mani vienmēr interesējusi cilvēka, personības attieksme pret savu laiku. Lielākā vispārinājumā cilvēki dalās vīriešos un sievietēs, militāristos un civilistos, bagātajos un nabagajos. Un es domāju, ka mākslai jārunā par ikvienam būtisko. Kad atradu izstādes nosaukumu “Civilisti” un zināju, ka “Arsenālā” būs ieskats arī manos iepriekšējos daiļrades posmos, arī no tiem izcēlu gleznas, kurās esmu domājusi par individualitāti un tās attiecībām ar savu laiku. Man laimējies dzīvot laikmetu griežos. Kāds pirms divdesmit gadiem bija Latvijas mērķis? Tikt Eiropā. Un arī es piederēju pie tiem, kas to vēlējās. Un vēl aizvien domāju, ka pasaules atvērtība ir ļoti nozīmīga Latvijas attīstībai. Bet tagad daudz kas mainās. Lielbritānija izstājas no Eiropas Savienības. Ir citi notikumi un atšķirīgi viedokļi par to, kurp vēl tikai pirms divdesmit gadiem ļoti tiecāmies. Ļoti novērtēju, ka maniem bērniem ir plašākas iespējas mācīties, varu lasīt jebkuru pasaules portālu, ja arī uz šo zemi nevaru aizbraukt. Taču šobrīd gaisā ir cita situācija arī Eiropai. Un kā mainās pasaules globālo spēku samēri? Kā mums būt šo lielo spēku spēlēs? Nav vairs tā, ka armija nostātos pret armiju, bet tiek izmantoti tieši civilie iedzīvotāji, garāmgājēji… Nevis kā senos laikos – bruņinieks pret bruņinieku –, bet spēka, varas un baiļu iedzīšanas mehānisms ir negaidītība un vēršanās pret civiliedzīvotājiem. Līdz ar to pilnīgi mainās spēles noteikumi. Un kā sabiedriski politiskie procesi tiek virzīti? Par to jādomā ikvienam.
– Cik lielā mērā jums svarīgi būt saprastai, cik būtiski, lai jūsu gleznās pausto vēsti cilvēki nolasītu?
– Es lieku lietā šo laiku iezīmējošus tēlus – baltu vīrieša pletkreklu un bulli –, jo abiem tiem ir pievienota simboliskā nozīme. Domāju – jebkurš cilvēks, ieraugot baltu kreklu, zinās jēdzienu “baltās apkaklītes” un atpazīs šā brīža institucionālās varas formastērpu – uzvalku ar baltu kreklu un kaklasaiti. Jebkuram saprotams, ka vērsis un bullis ir spēka, varenības, potences simbols, un tajā pašā laikā vairākums būs dzirdējuši, ka tam tiek piedēvēts mīts par Eiropas nolaupīšanu.
– Un skatītājam, uzlūkojot, piemēram, gleznu “Liellops”, būs iespēja uzminēt, kādēļ gan šo vareno pirmspēku māksliniece sadalījusi gabalos? Kur palicis veselums?
– Domāju – izsakos diezgan tieši un izsekot autores domai nebūs sarežģīti. Savukārt, uzlūkojot kreklus, varbūt kādam asociācijās raisīsies dziesma par četriem baltiem krekliem. Bet to zinās tikai Latvijā. Ja manus darbus izstādītu, pieņemsim, kaut kur Lietuvā, viņiem asociāciju ar dziesmas jēgu nebūtu. Tur uztvertu ideju par Eiropas institucionālās varas formu – baltajiem pletkrekliem. Katrā vietā iespējams cits lasījums. Glezniecība jau ir medijs, ko var lasīt ļoti dažādi. Ja buļļus izliktu Spānijā, varbūt tur atklātos tāds lasījums, ko mēs pat nevaram paredzēt.
– Katalonijā varbūt to uztvertu saistībā ar vēlmi atdalīties no Spānijas un iegūt valstisku patstāvību. Kā zināms, vēršu cīņas ir Katalonijā radusies tradīcija ar savu filozofiju, un Spānijas tieksme cīņas aizliegt ne pa jokam saniknojusi kataloniešus.
– Jā, tur pievienotu vēl kādu citu nozīmi, un tāds jau ir mākslinieka uzdevums – radīt enerģētiku un dot telpu skatītāja domai, iztēlei un fantāzijai.
– Milzu krekls vienā jūsu lielformāta gleznā man pirmajā mirklī atgādināja Napoleona formu, tikai bez paša karavadoņa…
