“Kaut kāds čalis, kas raksta,” tā sevi raksturo Arnolds Ščuckis 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Kaut kāds čalis, kas raksta,” tā sevi raksturo Arnolds Ščuckis. Rakstīt viņš esot sācis sen, sākumā tie bijuši nevainīgi domraksti, dažreiz tapuši pēdējā brīdī, jo Arnolds bija aizmirsis izlasīt skolotājas uzdotos mājas darbus.
“Vēl joprojām atceros domrakstu par Kurbadu, par kuru dabūju 9. Klasesbiedri toreiz bija pārsteigti: kā var, neizlasot grāmatu, dabūt tādu atzīmi? Es arī biju pārsteigts. Tad sapratu, ka patīk arī visādi pantiņi ar atskaņām, un bieži vien muļķojoties varēju saskribelēt veselu lapu ar vārdiem, kas smuki mijiedarbojās savā starpā. Ilgi gan nevarēju saprast, ko ar visu šo darīt, līdz brīdim, kad sāku veidot savu pierakstu kladi. Gadiem ejot, klades tika piepildītas, kaut kādi dvēsles kakti arī – vienmēr palika vieglāk izrakstoties –, tā visa bija viena liela pašterapija.”
Arnolds publicēja dzeju arī „draugiem.lv” dienasgrāmatā, savukārt 29 gadu vecumā, kad viņš dzīvoja Anglijā, draugi aicināja nolasīt savus tekstus: “Tas bija 18. novembra svētku programmā, latviešu biedrībā – Straumēnos. Pirmā pieredze.”
Atgriezies Latvijā, Arnolds atrada feisbukā grupu “Dzejas Rupors”, kur septiņās dienās bija jāuzraksta septiņi dzejoļi, pretī saņemot pazīstamu autoru kritiku vai uzslavu. Dalībnieki ar šo projektu ir startējuši arī “Dzejas dienās” un veidojuši arī atsevišķus ruporiešu pasākumus. Arnolds piedalījies arī Latvijas rakstnieku savienības rīkotajā konkursā ”Matris Lingua”, veiksmīgi ticis finālā, kur bija iespēja nedēļu piedalīties semināros un saņemt recenziju par saviem dzejoļiem. Šogad absolvējis RS “Literāro akadēmiju”.
– Vai dzeja joprojām ir pašterapija?
A. Ščuckis: – Jā, tagad tā ir gan pašterapija, gan pašapmierināšanās.
– Kā tu domā – vai tavi teksti vairāk dod tev vai tiem, kas to izlasa?
– Protams, pirmā artava vienmēr nāk pašam sev. Dodot citiem, sanāk papildināt savu garīgās krātuves kontu. Šī ir tāda abpusēja enerģijas apmaiņa.
– Kuru dzejnieku tu nodēvētu par savu dvēseles radinieku un kāpēc?
– Man nebūs viens konkrēts dzejnieks, no kā iedvesmojos. Tie būs mani tuvākie cilvēki – bērni, mīļotā sieviete un mani dzejdraugi – un tad pārējais – mūzika, fantasy stila grāmats, melnais hiphops, psihodēlija – tāds mistiskais kokteilis. Bet dzeju lasu daudz, no klasikas līdz absurdam.
– Kas tev pašam šķiet iederīgāks dzejai – publiskas nolasīšanas rituāls vai klusa publikācija, ko katrs pie sevis var nolasīt?
– Kluss publisks rituāls. Dzeja ir jānes tautās, dzejai ir jādzīvo. Un tikt līdz kaut vienam no šiem jau ir daudz. Ir forši, kad dzirdi autoru dzīvajā, pēc tā dzejolis vienmēr lasot skanēs autora balsī, tas kļūst par skanošu pieminekli katra prātā.
– Kā tu skolā tiki galā ar Kurbadu, nelasot grāmatu? Pasaka, protams, ir diezgan pilna ar visu ko, bet vai tev bija priekšstats par “tautas varoni” vai to, ka viņš ir kā lelle nebeidzama sižeta rokās?
– Atceros, ka teksts bija garš, es starpbrīdī mēģināju izlasīt vismaz kaut ko, bet satraukums bija pārāk liels, lai atcerētos, un domraksts bija balstīts uz konkrētiem jautājumiem, veidojot stāstu. Stress, svīšana, uztraukums, bet vienā brīdī sapratu, ka nav jau kur likties, ļāvos pašplūsmai. Un tad pārņēma tāds miers, izlasīju jautājumu, un aiziet, domas saplūda ar roku kustībām un smuki salika trūkstošo mozaīku pa vietām. Man nebija nekāda priekštata, jo bieži vien biju izklaidīgs un stundās lidinājos pa gaisu (tagad vēl arī).
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: „Hiphopa tekstu un dzejas savienošanās nav vairs retums. To pamatā ir izteiksmes straujums, atstājot lirisko “es” absolūtā centrā – asociāciju plūsmā, brīvā tēlu apšaudē, valoda tiek locīta tā, it kā noteikti vārdi būtu pamanīti pirmo reizi, tajā pašā laikā – tie tiek atklāti, zinot un piemērojoties kultūrzīmēm. Nebaidīšanās no eksistenciālām tēmām, spilgtas emblēmas, kas piesaista lasītāja aci, bet patiesībā nomaskē dziļu pārdzīvojumu. Šķiet, ka Arnolda Ščucka dzejā šai garajai definīcijai ir ievēlēta zināma šķautne.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Arnolda Ščucka dzejas kopā “Kima fabulas”.
es nevaru pārvarēt
Alises sindromu
ielienu atvilktnē
lai nemeklē
plīša truši
kuri bērnībā
manās rokās
plīsa pušu
pa vīlēm
pa vēnām
kā dzīves posmi
kad pietrūka diegi
es aizņēmos jostu
norāvu pogas
lai piešūtu acis
nemanot gaismā
kļuvu akls
atverot atvilktni
priekšā kapracis
sašķaidīts modinātājs
esmu aptracis
apracis apzināti
zem velēnām gadus
cēlies no jauna
lai pierunātu badu
labrīt
no rakstāmgalda malas
pie Raiņa priedēm
tad
pienāca laiks kad
metamie kauliņi
izvēlējās būt krāsaini
noriets bez cipariem
izplūda straumē
kurā griezās zemeslode
līdz pirksts to apstādināja
tāds zaļš klusums
spēja dziedēt galotnes
tāds pēkšņs tukšums
aiz bagātas valodas
vairs
nespēja
pārliecināt pat baložus
da lai lamā mani Dalailama
esmu kluss kā
Ziemeļkorejas zālājs
kas noklāts uz 38. paralēles
mani virza zilās liesmas degsme
un brīžiem neciešami spītīgs raksturs
man zvīņas uz plakstiņiem
un miegā es mēdzu būt šamanis
kāda attēla nostūrī
sen aizmirstai kaķu civilizācijai
es mēdzu vēnās sadurt kokteiļu salmiņus
un sūkt savas asinis
vēl siltas ar burbulīšiem
kas ar nedzirdamu plaukšķi pārsprāgst mutē
bet sniegs ko ķer uz mēles
ir manas izkliegtās lūgšanas
es pagatavošu
kodolsēņu mērci
pēc kuras visi paliks dzīvi
šņak šņak
noliektas galviņas tiek nogrieztas
virtuvē ieplūst mīlīga radiācija
kā kaķis ieritinās klēpī
tu būsi sāta pilns
uz sārta
ar rezerves dakšiņu
līdz
caur sīpām sajutīsi
sīpolus kas liek raudāt bez iedvesmas
liķieris kā sveķi pielīp pie lūpām
un vismaz uz mirkli
tu iejūties priedes mizā
tavs micēlijs ir bagātināts
šņak šņak
galviņas krīt
šie kareivji tiks reinkarnēti
vien ziņu dienesti
izvēlēsies par to nerakstīt
piens iekrāsojas zils
kad raudi
cigarešu dūmi saķep matos
kā niknas lapseņu košļenes
Phenjanas bohēma 9. stāva logā
līdz pirmajam vēl jāripo
kā monētai
atsitoties
palecoties
līdz nokrīt guļus
tevi neviens nepacels
neieliks makā vai kabatā
uz tavām roku vēnām vētras
sēžu pretējā logā
baudu piparmētras
ja rētām būtu cena
es iekodētu svītru kodu
un plastikāta maisiņā
izdāvātu kam trūkst
mēs svinētu sāpes reivā
es būtu kails
tu kleitā
melnbaltā
ar vasaras reibumiem
uz skābeņu lūpām
sulojas rasas molekulēni
mēmas
tirpas turpina
pirkstgaliem pieteikt karu
pēdām pielipušas pļavas
pavada līdz nokrīt peļķēs
tur izdīgst
plēsīgi asni
raujot asfaltu uz pusēm
tevī nogalina pēdējo cilvēku
pēdējo ģints pārstāvi
slīcinot garozu pilnā bļodā
līdz rīklē piens
sajauksies Peļevina putrā
kas žļurkst tā ka mēle sistos pret sliedēm
horizontālas trepes
aizved uz zonu
kur apmāti stalkeri dejo mušmiru apmetņos
dalot vienu istabu ar nogalināto brāli
rakstnieki
aptrakuši pēc gaismas rij spuldzes
atvemjot lauskas
bet melns suns
tos pavada no sūnām līdz trakonamam
šeit cieti spilveni
bet tu atrodi kādu savējo
