Anda Līce: Kāds priekšnieks Rīgā izdod rīkojumu slēgt iecienītu ražotni… 9
Runa nav par dārziem un labības laukiem, tie agrāk vai vēlāk atkopsies. Runa ir par mums, kas rušināmies savas ticības, pārliecības un iespēju laukā, no vienas puses, valdības un starptautisko padomdevēju skubināti nepagurt, pieiet visam radoši un drosmīgi, no otras – tieši viņu visādi baidīti, ierobežoti un sodīti.
Tautsaimniecība nevar attīstīties bez gudriem un tālredzīgiem likumiem. Diemžēl mēs šodien svaidāmies tīši samudžinātu likumu un noteikumu tīklos kā zivis. Tā kā tie visu laiku mainās, ražotāji un uzņēmēji nespēj justies droši, jo pietrūkst ilglaicīga redzējuma. Kāpēc ir jālēkā līdzi dažādām pie biroju rakstāmgaldiem tapušām idejām, kurām bieži nav nekāda sakara ar to, ko sauc par radošo pieeju? Ierēdņi aizbildinās ar: “To darīt liek Brisele.” Agrāk teica – Maskava. Īstenībā taču jebkuru saimniecisku darbību vajadzētu noteikt veselajam saprātam, paaudžu pieredzei un šodienas situācijai. Dažādu uzraugošu inspekciju nomocīti, daudzi mazie uzņēmēji ar savu biznesu bēg pat uz kaimiņu valstīm, meklē ceļus, kā apiet noteikumus, vai arī atmet visam ar roku. Un tieši pēdējā ir ieinteresēti lielie zemnieki, pārstrādes uzņēmumi un lielveikali. Viedoklim: “Lai mazie nemaisās pa kājām!” nav grūti piemeklēt kādu likumu.
Lai kā globalizācijas pretinieki pūlas aizvērt pasauli, tā vairs nekad nebūs aizslēgta – to neļaus zinātnes un tehnikas straujā attīstība un tas, ka esam novērtējuši brīvības priekšrocības. Tieši tāpēc ir vajadzīgi gudri likumi un noteikumi, kas neļauj kādām atsevišķām valstīm vai cilvēku grupām iznīdēt daudzveidību un zemeslodi privatizēt. Valsts iestāžu uzdevums ir palīdzēt pilsoņiem attīstīt sevi un valsti. Kad iestādes no sarga pārvēršas par biedu, pilsoņu uzticība tām zūd, kā tas tik bieži notiek ar PVD, VID un KNAB. Attīstību nevar panākt tikai ar brīdinājumiem, draudiem un aizliegumiem.
Piemērs iz dzīves: šopavasar ir apturēta Cesvaines novada z/s “Kalna-Kūlieši” daudzu ļoti iecienīto gaļas un zivju konservu ražošana, jo kāds liels PVD priekšnieks, ieraudzījis Rīgas veikalā šos konservus, izdevis rīkojumu ražošanu slēgt – standartiem neatbilstošu bundžu, nevis satura dēļ. Pārspīlētas prasības ražotājus izputina, kāds tur brīnums, ka lauki aizvien vairāk pāriet uz maiņas tirdzniecību, kā tas bijis sensenos laikos. Ko mazajiem tirgotājiem nemaksā kārtējā kases aparātu atkārtota nomaiņa vien! Spiežot savus pilsoņus apiet noteikumus, melot un slēpties, valsts zāģē zaru, uz kura pati sēž. Sanāk, ka pavasara salnas visvairāk apdraud uzticību savas valsts iestādēm un ticību tās nākotnei.
