Jautājums lasītājiem: Vai jums mājās ir silti? 1
Sarmīte Čerkmarjova dzīvo Straupē vecā mājā, kas nav apšūta ķieģeļiem. Viņas 60 kvadrātmetru lielo mājokli piesilda viena plīts ar cukām. Sala dienās gan bijis pat trīs reizes jākurina. Malkai der gan vēja nogāzti alkšņi un egles, gan kukaiņu iznīcināti ozoli. “Regulāri pakurinu kartupeļu mizas, ko vispirms uz mūrīša kaltēju. To man reiz ieteica labs mūrnieks. Kartupeļu mizas degot iztīra sodrējus no skursteņiem.”
Ar malku kurina arī Pēteris Stepiņš Krāslavas novadā. Kurš pirks ogles, ja ir savs mežs pilns kritalām, viņš vaicā. Tā gan. Bet ja sava meža nav?
Te sava gudrība Roziņam Bauskā. Viņš uzskata, ka no visādām modernībām – gāzēm, elektrībām – vairāk slavas nekā jēgas. Būdams malkas piekritējs, nav slinks tās sagādē. Brīvdienās pievienojas mežcirtējiem un izvēlas, par kādu cenu malku pirkt. “Ja notiek remontdarbi, kādu sprunguļu kraviņu no drebelīgiem vīriem izdodas dabūt par 0,7 litriem sīvā, iekraušana maksā otrus 0,7 litrus. Un mēnesi māju kurinu par tādu cenu.” Ja malkas sagādē ne reizi vien ir piedzīvota vilšanās – pasūta desmit kubikmetrus, bet vedēji atved septiņus un vēl bola acis, tad tā vien gribas ierīkot gāzes apkuri.
Tā savulaik izlēmis Vitauts Gaross Ogrē un ir apmierināts: “Lētāk nesanāk, ērtāk gan, turklāt automātiski varu noregulēt, kādu siltumu gribu.”
Bet Vilnis Petrovics Dundagā no virtuves izmetis gāzes plīti, jo nav varējis paciest smaku un sodrējus. “Kārtīgs meistars uzmūrēja plītiņu, kas velk, nedūmo, virtuve ir tīra un balta. Apses malkai nerodas sodrēji, tā degot tīra krāsni un cukas, līdz ar to siltuma atdeve ir daudz lielāka nekā no sveķainajām malkām. Vajag noslēgt līgumus ar meža īpašniekiem par savlaicīgu malkas piegādi. Dedzinu iepriekšējā gadā skaldītu malku, kurai maz mitruma, tā ir malkas ekonomija.”
Bet kāpēc jāmaksā par centrālapkuri, ja jāsalst? Tā savulaik sev jautājuši skolotāji Ogres novada daudzdzīvokļu mājās. Atteikušies no centrālapkures un dzīvokļu virtuvēs iebūvējuši plītis ar riņķiem, cepeškrāsni un caur sienu – mūrīti istabā.
“Var gan ēdienu gatavot, gan sildīties. Nav jau ērti – malka jānes, ir putekļi, bet vismaz nav jāsalst,” stāsta Venta Svilāne.
Pie mini krāsniņas uz kājiņām omulīgi sildās Augusts Tidriķis Saulkrastos. Katrā istabā pa vienai krāsniņai, un tik piesviež malku. Nolauztu koku cik uziet, malka sagādāta vairākiem gadiem, nav nekādu problēmu.
Ir gan, oponē Harijs Vīksne Jūrmalā: “Malku nav kur novietot, ārā zog nenormāli. Tāpēc pārgāju uz briketēm. Cepuri nost – aizkurt vieglāk, pelnu mazāk. Tomēr dārgāk, un nav tāda siltuma kā no malciņas.”
Kamēr mēs te malkai dziedam slavas dziesmu, rīdzinieks Zigurds Mežavilks atgādina, ka Francijā 90% elektroenerģijas saņem no kodolstacijām un neviens tur nebaidoties uzsprāgt.
“Šausmas! Latvijā cilvēki iet bojā, aizmiegot un atstājot krāsni kuramies. Kā kurināt krāsni, jau nu gan būtu jāzina,” par drošības noteikumiem atgādina straupēniete Sarmīte Čekmarjova. “Ja kurina un nav šajā lietā iesista roka, var pārkurināt krāsni, mūrējums var plaisāt. Kurināšana ir smalka lieta,” diskusiju noslēdz rīdzinieks Linards Strelevics.
