Agris Liepiņš: Un kamēr trijas zvaigznes stāv 20
1945. gada vasaras mēnešos Cedelheimas karagūstekņu nometnē angļu okupācijas zonā latviešu leģionāri, sajaucot atutošanas pulveri ar smiltīm un ūdeni, ieguva ģipsim līdzīgu masu un no tās pa naktīm veidoja Brīvības pieminekļa samazinātu kopiju. Kā izlūdzoties piedošanu, ka Tēvzemē nespēja to nosargāt. Kā Dievmātes tēlu, kura priekšā noliekt galvas. Kā veidolu visam svētajam un mīlētajam, par ko puiši bija tik grūti cīnījušies. Nometnē ieslodzītie leģionāri skaidri apzinājās – Tēvzemē viņiem vairs nebūs lemts nolikt ziedus pie Mātes Latvijas kājām. 18. novembra rītā, angļu komandantam un virsniekiem klātesot, nometnes laukumā leģionāri maršēja gar Brīvības pieminekļa kopiju un atdeva godu Mātes Latvijas tēlam.
Šī Latvijā maz zināmā epizode uzskatāmi liecina par leģionāru patieso pārliecību. Jaunie puiši ņēma ieročus rokās, lai aizstāvētu Māti Latviju. Katru gadu, vērojot leģionāru gājienu, domāju – kuram nelietim pietiek trulas nekaunības paziņot, ka leģionāriem nevajagot doties pie Brīvības pieminekļa, lai labāk braucot uz Lestenes kapiem un tur pieminot savus kritušos cīņu biedrus. Tā teikt, tālāk no grēka un prom no citu acīm. Leģionāri cīnījās ar Mātes Latvijas tēlu sirdī, un šodien sirmajiem vīriem ir pilnas tiesības atnākt pie monumenta, lai Mātei Latvijai lūgtu piedošanu. Piedošanu par savām varonīgajām un zem svešas varas bezcerīgajām cīņām. Par svešos mundieros tērpto, bet dziļi sirdī gaiši kvēlojošo Tēvzemes mīlestību. Atskatoties uz nodzīvoto moku un pazemojumu ceļu, garā nesalauztiem un staltiem atzīt – sabiedrotais nebija īstais, bet ienaidnieks gan bija īstais!
Manuprāt, vajadzētu atšķirt piemiņas brīžus leģionāru brāļu kapos Lestenē un gājienu pie Brīvības pieminekļa. Tie ir divi dažādi pasākumi, un katram ir sava nozīme. Kritušo atdusas vietas, vienalga kurā armijā tie karojuši, Eiropā tiek koptas un sakārtotas. Katram ir tiesības turp aiziet un, pieminot savus tuviniekus vai cīņu biedrus, nolikt ziedus. Civilizētā pasaulē kapus neapgāna. Gājiens pie Brīvības pieminekļa savukārt ir mīlestības apliecinājums Latvijai. Solījums jebkuros apstākļos, pat vismelnākajos tumsas laikos, palikt uzticīgam monumenta pakājē iekaltajiem vārdiem – TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI. Un svētības saņemšana no Mātes Latvijas. Runājot dzejnieces Broņislavas Martuževas vārdiem: “Un, kamēr trijas zvaigznes stāv, Mēs nepiederam šķirstam.” Kura melna dvēsele var teikt, lai solījumu mīlēt savu Tēvzemi es dodu tālāk no acīm? Tagad, neatkarīgā Latvijā! Kurš jēraļipa var paģērēt, lai politkorektuma vārdā sirmie leģionāri ticību Tēvzemei un Brīvībai apliecina nostāk un nemanāmāk?
Kārlis Skalbe četrdesmit piektajā gadā rakstīja: “Vai mēs varējām neiet?” Man atbildēja kāds karavīrs: “Man nebija cita ceļa. Mēs jau arī gājām, pa pusei piespiesti, paklausīdami mobilizācijas pavēlei. Mūsu zemei gāzās pāri milzīgās vācu karaspēka masas ar savām varas iestādēm. Latvju tauta bija iesviesta kā skaida straumē. Viņai bija jāgrozās līdzi. Bet to gan varu apgalvot, ka neviens latvietis nav gribējis cīnīties par Vācijas varenību. Kas ir gājuši, tie ir cīnījušies un krituši par Latvijas brīvību. Ir brīži, kad cēlākais bruņinieks nevar atklāti minēt savas dāmas vārdu, jo karstāk viņš to dara, stāvēdams sardzē ar savu sirdi un savu ieroci. Latvija jau par daudz bija kļuvusi valsts, pārāk daudzi viņai bija solījušies, lai tā varētu bez cīņas nozust no vēstures skatuves.”
