Diāna Jance: Un ja nu jaunlatvieši nebūtu dalījušies zināšanās? 2
Baltijas vasara… Latvijas vasara ir tāds brīnišķīgs brīdis, kad liekas, ka svētki nekad nebeidzas un saule nemaz nenoriet.
Šajā gadalaikā dzimtenes pilsētās un lauku apvidos reizēm sabrauc visi tie, kuri par savām mājām jau gadiem ilgi sauc citas zemes. Tuvās un tālās ārzemēs izglītotie vai vienkāršus darbus darošie priecīgi apmeklē tuviniekus, kapus un koncertus, iepērkas veikalos un dodas pie frizieriem, zobārstiem un citiem ārstiem. Pēc tam viņi atkal aizbrauc atpakaļ uz savām mītnes zemēm. Dažs jau gan pastāsta arī par sociālajiem labumiem, kas pieejami kārtīgiem sava darba pratējiem visā plašajā pasaulē. Ir dzirdēts, ka latviešiem – spožiem zinātniekiem un citiem amata speciālistiem – ir laba slava, tomēr līdz dzimtenei nonākušās ziņas bieži ir skopas. Neraugoties uz to, par mūsu zinātnieku, mākslinieku un prasmīgu speciālistu panākumiem pasaulē ir pamats lepoties.
Tas bija sen, vēl pirms Latvijas valsts nodibināšanas, kad, piemēram, brāļi Kaudzītes no Vecpiebalgas kājām apceļoja Eiropu, un vēlāk ikkatrs ieinteresēts lasītājs avīzēs varēja izlasīt par to, kas labs, kas slikts pieredzēts tālās zemēs. Savos rakstos un runās viņi un daudzi citi mudināja pārņemt labos piemērus.
Jaunlatvietis, Tērbatā izglītojies un Krievijā ilgu laiku strādājis ekonomists Krišjānis Valdemārs Ainažos nodibināja jūrskolu un aicināja latviešus tur mācīties, kļūt patstāvīgiem. Jurists Stērstu Andrejs, beidzis Pēterburgas universitāti, atgriezās Latvijā un līdztekus jurista darbam centās dalīties zināšanās par svešzemju tautsaimniecības sasniegumiem, pat par iespējamu sparģeļu audzēšanu, jau tolaik to uzskatīdams kā vienu no veidiem latviešu zemniekam tikt pie turības. Viņa meita dzejniece Elza Stērste akadēmisku izglītību ieguva gan Pēterburgā, gan Parīzē, bet, atgriezusies dzimtenē, strādāja par skolotāju.
Vai 1918. gada 18. novembrī Latvija būtu varējusi izcīnīt valstisko neatkarību, ja tās dēli un meitas nebūtu atgriezušies tēvzemē un ja daudzi izglītotie jaunieši nebūtu uzskatījuši par pienākumu palīdzēt izglītot savu tautu? Viņi mudināja citus mācīties un ar savu piemēru cēla latviešu pašapziņu. Protams, vēsture piemin tikai tos spilgtākos un spējīgākos prātus, kuri reiz pēc studijām un ilgākas vai īsākas veiksmīga darba pieredzes atgriezās mājās, lai palīdzētu celt neatkarīgo valsti. Starp citu, jau 1882. gadā Jelgavā bijis publicēts triju simtu Vidzemes un Kurzemes jauniešu saraksts, kuri izglītību ieguvuši cariskās Krievijas skolās Tērbatā, Pēterburgā un Maskavā.
Šogad, līdzīgi kā citus gadus, aptuveni deviņdesmit Latvijas jauniešiem Krievijas valdība piešķir stipendijas studijām savas valsts augstskolās. Jauniešiem būs iespēja izglītoties ekonomikā, tieslietās un medicīnā. Protams, viņi iegūs arī padziļinātas un precīzas zināšanas par Krievijas vēsturi un citām valstiskām vērtībām. Izskatās, ka kaimiņvalsts labi saprot, cik ietekmīgi reiz var kļūt pareizā virzienā izglītoti jaunieši.
Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ik gadu ap pieciem tūkstošiem Latvijas jauniešu dodas studēt uz ārzemju augstskolām. Visvairāk šo iespēju izmanto tie, kurus interesē uzņēmējdarbība un juridiskās zinātnes – jomas, kas ir svarīgas Latvijas attīstībai.
Protams, ir daži, kuri vasaras atvaļinājumu laikā draugiem un paziņām pastāsta par dzīvi tālajās zemēs, kur tek medus un piena upes. Tomēr šķiet – vēl vairāk ir to, kuri klusē. Vai Latvija reiz būtu pacēlusies, ja izglītotie jaunieši nebūtu atgriezušies pie savējiem un nebūtu uzskatījuši par savu, inteliģentu un izglītotu pilsoņu pienākumu dalīties ar zināšanām? Lai kā negribētos to atzīt – Latvija ir jauna valsts, kurai joprojām vērts mācīties no senu valstu pārvaldības un izglītības iestāžu labās pieredzes un sliktajām kļūdām.
“Ja ikviens tik zemē sētu
Vienu graudu veselu,
Kas tad izskaitīt gan spētu
Zelta kviešu krājumu.”
