Māris Antonevičs: Atliek novēlēt, lai ukraiņi turpina iesākto un atlikušos krievu tankus pārvērš lūžņos 29
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonakt krievu tanki šķērsoja Eiropas Savienības un NATO valstu robežas, taču ir kāda nianse… Apmēram tā pirms dažām nedēļām savu ierakstu soctīklos sāka Ukrainas aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņiks, tūlīt pat atšifrējot, ka runa ir par četru Krievijas armijas tanku vrakiem – lūžņu kaudzēm, kas palikušas pāri pēc Ukrainas aizstāvju izrādītās pretestības, un tās paredzēts nogādāt Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Vācijā.
Jāatgādina pagājušā gada februāra un marta biedējošos skatus ar daudzus kilometrus garo okupantu bruņutehnikas kolonnu, kas virzās uz Ukrainas galvaspilsētu Kijivu, tomēr liela daļa kaujās tika iznīcināta, bet pārējos okupanti paši atvilka, pēc mēneša atkāpjoties. Episkas ir, piemēram, vēlāk tapušās bildes ar sadegušo un jau rūsējošo bruņutehniku Bučas centrā visas ielas garumā – tieši no šīs vietas ir arī tanks, kas pašlaik apskatāms Rīgā pie Kongresu nama, iepretī Krievijas vēstniecībai.
Par četru krievu tanku piedzīvojumiem Eiropā varētu pat uzņemt atsevišķu dokumentālo filmu vai veikt pētījumu. Skaidrs, ka te saplūst vienlaikus vairāki atšķirīgi vēstījumi – tas ir gan biedējošs atgādinājums, ka karš ir tepat blakus un mēs varam atviegloti uzelpot, ka pie mums tanks ieradies tikai kā brīvdabas izstādes eksponāts.
Tajā pašā laikā tā ir arī kara trofeja. Ideoloģijā, ko pēdējās desmitgadēs mērķtiecīgi veidojis Putina režīms un kam, kā daudzus gadus labi varēja vērot 9. maijā, ir ne mazums sekotāju arī ārpus Krievijas, tieši tankam (vairāk nekā cita veida bruņutehnikai) ir bijusi īpaša loma. Tas ir bijis tāds kā kulta objekts, ar vai bez pjedestāla – varens un nesadragājams, vienmēr gatavs atgriezties. Bet te krievu tanks parādās kā nošļucis zaudētājs, kuram beidzot ierādīta viņa īstā vieta. Skaidrs, ka tas rada dažādas reakcijas un spilgtāk parāda procesus, kas notiek sabiedrības iekšienē katrā no valstīm.
Vienkāršāk un saprotamāk viss bijis Lietuvā – tanks novietots Viļņas centrā Katedrāles laukumā, brīvi pieejamā vietā. Lietuvieši paši kompozīciju ātri papildināja ar krievu okupantu iekāroto laupījumu – veļasmašīnu. Latvijā apkārt tankam tika uzliktas metāla barjeras un brīdinājumi nekāpt pāri, jo notiekot videonovērošana, bet turpat dažu metru attālumā novietota policijas patruļas automašīna.
Tāda zināma kombinācija (atceramies 16. martu un citus saspringtus datumus), kas parasti tiek izmantota, ja ir aizdomas, ka var notikt kādas provokācijas vai kas cits nepatīkams.
Droši vien tam arī šoreiz bija pamats. Kamēr vieni devās aplūkot tanku, ziņkārības dzīti vai ar prieku, ka šis “monstrs” ticis apturēts, pirms sasniedza savu mērķi, “krievu pasaules” piekritēju vidū bija jūtams rūgstošs nemiers un vēlme kaut kādā veidā paust savu pozīciju par neuzvaramo sarkanarmiju. Viens no veidiem tika noskatīts no Vācijas, kur kreisie aktīvisti pie tanka bija sanesuši ziedus. Tiesa, Latvijā tas lielākoties tika darīts pa kluso.
“Kad pilsēta aizmieg, pamostas “vatņiki”,” soctīklos bija ierakstījis kāds asprātis, pārveidojot kādreiz populārās televīzijas spēles “Parlaments pret mafiju” atslēgfrāzi. Secinājums – Latvijas drošības iestādēm gada laikā tomēr izdevies parādīt, ka vismaz atklāta agresora atbalstīšana cauri neies. Tāpēc galvenās izpausmes, it kā atdodot godu krievu tankam, norisinājās soctīklos.
Vēl cits stāsts ar Igauniju. Tur tanks tika izvietots netālu no Tallinas vecpilsētas, taču uz neilgu laiku. Igaunijas Aizsardzības ministrijas iecere sākotnēji bija to parādīt arī citās pilsētās. Priekšlikums tika nosūtīts vairākām pašvaldībām, taču tās steidza atteikties. Pie sevis tanku negribēja redzēt Narvas, Jehvi un Rakveres pašvaldību deputāti. Te jāņem vērā, ka abas pirmās atrodas netālu no robežas ar Krieviju un liela daļa iedzīvotāju tajās ir etniskie krievi.
Viens no Jehvi politiķiem Sergejs Andrejevs “Feisbukā” rakstīja, ka viņš nesaprotot šīs akcijas mērķi: “Starp maniem vēlētājiem ir gan igauņi, gan krievi, es nedzirdēju ne no viena, ka viņi to atbalstītu.” Savukārt Narvas vadība atgādināja, ka nesen pilsētā ne bez politiskām kaislībām esot novākts cits tanks – padomju laika okupeklis “T–34”.
Lai gan mums pieņemts domāt, ka Igaunijā ar integrāciju veicies labāk nekā Latvijā, visticamāk, problēmas ir tikai dziļāk zemdegās. Iespējams, Tartu, Pērnavas, Viru un vēl dažas pašvaldības, kur politiskā aina tomēr ir citāda nekā pierobežā, pašvaldību pārstāvjiem nebūs jātēlo, ka nesaprot, par ko te stāsts.
Visbeidzot, spilgtākie notikumi saistībā ar šiem krievu tankiem notika Berlīnē, kur tas – tāpat kā Rīgā – bija novietots iepretī Krievijas vēstniecībai un februāra beigās kļuva par dažādu kara gadadienā notikušu politisko akciju svarīgu pieturas punktu.
Vispirms te savu nostāju pauda Ukrainas atbalstītāji, bet nākamajā dienā ieradās aktīvisti, kuri noklāja tanku ar sarkaniem ziediem, sludinot, ka viņi ir par mieru un pret ieroču piegādi Ukrainai. Kā zināms, Vācijā šie lēmumi nav nākuši viegli, turklāt arī te ir ievērojama no Krievijas ieceļojušo iedzīvotāju daļa, kas sirdīs un prātos ir kopā ar Putinu.
Atliek novēlēt, lai ukraiņi turpina iesākto un arī atlikušos krievu tankus, kas vēl nav pametuši Ukrainas teritoriju, drīz pārvērš lūžņos kopā ar Kremļa iedomām par savu varenību.
