“Un figūra tapa sižets un mājoja mūsu vidū. Ak, figūra, ar ko tu vakardien draudzējies?”* 3
Sofija Šellare, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā vasaras izstāžu sezonā līdz 25. augustam apskatāma izstāde “Ak, figūra, ar ko tu vakardien draudzējies?”
Izstādē apskatāmi latviešu mākslinieku grupas darbi, kur par vienojošo elementu šoreiz ticis izvēlēts nevis kāds naratīvs, bet gan figūra un tās interpretācija. Figūra šajā gadījumā ir kā simbols, stāstu nesēja un ir sastopama tiešākajā un visplašākajā nozīmē, apdzīvojot kā klasiskās glezniecības, grafikas un tēlniecības formas, tā arī ilustrāciju, fotogrāfiju, video sekvences un ir pat mākslīgā intelekta ģenerēta.
Kā lasāms izstādes kuratores, mākslas zinātnieces un Jūrmalas mākslas stacijas “Dubulti” vadītājas Ingas Šteimanes veidotajā ekspozīcijas aprakstā: “Figūra ir attēlošanas prakses sākotne – mākslas teritorijas dzimšana uz alu sienām. Tāpat figūra ir simbolisku nozīmju nesēja kopš senām kultūrām. Mūsdienās figūra joprojām ir klasisko mākslas pamatu vingrinājums – stāvoša, sēdoša un guļoša, tā redzama studentu darbos.
Tehnoloģiju un konceptu attīstība pārplūdina mākslas teritoriju un izspiež figūru no centra. Figūra dažādojas un migrē. Laikmetīgajā mākslā figūru miriādes kā sašķelts kontinents dreifē iespēju un apdraudējumu okeānā. Figūra maskējas, provocē, cīnās un pašiznīcinās. Tā ir piedzīvojusi modernisma deformāciju un noliegumu. Tā ir evolucionējusi no veseluma uz fragmentārismu, no antīka holisma uz psihoanalītisku sašķeltību. Visbeidzot tā ir politizēta un kļuvusi par socioloģisku dokumentu, par pierādījumu politiskajās cīņās.”
Mākslinieku skaits, kas pārstāvēti šajā izstādē, ir diezgan kupls – divdesmit viens autors, vieni no spilgtākajiem latviešu laikmetīgajā mākslā, turklāt dažādu paaudžu, mākslas valodu un ideju ievērojamākie pārstāvji. Ekspozīcija veidota, apvienojot krasi atšķirīgu izteiksmes līdzekļu mākslas darbus un pretnostatot tos, taču, neskatoties uz to saturisko un tehnisko dažādību, kas, ticu, bieži vien ir izaicinošākais process grupas izstāžu veidošanā, tie tomēr telpā labi “sadzīvo” un drīzāk harmoniski un simbiotiski viens otru papildina.
Izstādes ekspozīcija ir iekārtota četrās nosacītās daļās ar atsevišķu ievadu – Kristapa Epnera 12 minūšu garu videodarbu “Virve”, kuru papildina objekts – gaisā sastindzis vingrinājumu matracis ar virvi, kā arī izstādes apraksts.
Meditatīvi ritmisks un hipnotisks ir tam sekojošais otrais Epnera darbs “Vingrinājumi”, arī šis darbs ir videoinstalācija – te redzami dažādi bērni un jaunieši savā ikdienas ķermenisko prakšu rituālā jeb vingrošanas treniņā (kas, patiesību sakot, drīzāk liek aizdomāties par garīgajām praksēm un visu laicīgo), kur atkal un atkal jānoslīpē savu kustību tehnikas – tikai pie absolūtas enerģijas koncentrēšanas, kā arī sava ķermeņa apzināšanās laikā un telpā tas kļūst iespējams. Ķermeņi te lielākoties atrodas mums visneierastākajos stāvokļos, teju levitējoši šķietami blīvajā gaisā – apbrīnas vērti figuranti.
Darbs trāpīgā veidā norāda arī uz mūsdienu sasteigtību, tāpēc iesaku izaicināt sevi un visu 16 minūšu garo video tomēr noskatīties. Šī darba nošķirtība atsevišķā telpā tikai pastiprina tā smalko vizuālā kadrējuma un skaņas saspēli, noskaņu dimensiju, kas metodiski izstādē ievelk un var sākties ceļojums tālāk pa anfilādi.
Papildinot apcerīgos videodarbus, seko divas ideālistiskas un reizē ironiskas Jāņa Mitrevica lielformāta gleznas “Cīņa ar pūķi” un “Eņģeļa pieskāriens” – abos darbos figurē vīrieša eņģeļa tēls. Kriša Salmaņa trīs minūšu garajā video dokumentēta autora performance “Beigas”, kur ar papīra naža palīdzību mākslinieka miesā tiek secīgi iegriezti burti, izveidojot vārdu, kas reizē ir darba nosaukums. Viegla humora un zināmas atjautības piepildīts darbs, kas bodyart kustību parāda ne tik fatālā gaismā, kā ierasts.
Turpat blakus Diānas Adamaites 20 dzelteno metafizisko zīmējumu sērijas abstraktā forma liek “iespringt” un meklēt figūru arī te, kaut šajā gadījumā tā varbūt ir vien kā atbalss.
Otrā izstādes daļa ir visai kontrastējoša – Arņa Balčus ekspresīvā instalācija “Scēna” tikusi īpaši radīta Rotko muzeja telpām, pielāgojot jau iepriekš radītu darbu, kas veidots, apvienojot grafiti stilistiku un pētnieciskās žurnālistikas cienīgas jauniešu subkultūras fotogrāfijas. Tajās redzam arī protesta izpausmes veidus caur ķermenisko selfharm praksi un sāpīgā fetišizāciju, kas zināmā mērā sasaucas arī ar Kriša Salmaņa video. Centrālā fotogrāfija ar nobrāztiem ceļgaliem, kurus rotā plāksteris “Love hurts” (latv. val. – “Mīlestība sāp”) raisa vieglu smaidu.
Māksliniekam Miķelim Fišeram tuvā reptiloīdu un citu figūru iespējamo (vai neiespējamo) attiecību tēma attēlota smalkā kokgrebuma tehnikā – četras slīpētas un teju nepieklājīgi, pat vulgāri perfekti apstrādātas koka plāksnītes, kas galarezultātā kļuvušas glancēti melnas, gluži kā tāds ārpuszemes teritorijās sastopams materiāls, kurā nevainojamām līnijām veidoti zīmējumi. Tepat redzami arī jaunākās paaudzes autoru – Paulas Zvanes dažādu zvērādu radības un ķermenisku metamarfožu vingrinājumi, kā arī radošās apvienības “Plastic Afterlife” (Kristians Aglonietis, Patrīcija Māra Vilsone) un Agates Tūnas trillera cienīgs darbs “Hey Doll”.
Ernesta Kļaviņa komiksi ir bezgala sirsnīgs stāsts par ogotāju, ar kuru identificēties patiesībā varētu ikviens skatītājs, un par figūras attiecībām ar sportu, kas ir drīzāk monstrozas un ne tik cildenas kā ekspozīcijas sākumā.
Kristapa Ancāna veidotā konstrukcija – tērauda un koka pusloka portāls, kurā lāzergriezts jautājums “Have we all learned how to be human at home?/ Vai mēs visi esam iemācījušies būt par cilvēkiem arī mājās?”, skatītājam ir vienlaikus kā pāreja ekspozīcijas trešajā zālē, kur skatāmi darbi, kas runā arī par pašreiz tik sensitīvo kara tēmu. Lilijas Dineres unikālā datorgrafiku sērija un Roberta Dinera šķiet mūžīgi karojošās figūras darbā “Never ending war”, Bikšes personificētie dzīvnieki – lapsas spēlējas ar raķeti un vanagu cīņa par aviobumbu, Sigitas Daugules sarkanā siena ar ērmiem un melanholisko ēzelīti. Ievas Iltneres bērnības zīmējumos balstīta lielformāta glezna “Vāverītes” un cerību musturu piepildītais “Jaunais muzejs” atklāj mākslinieces filigrāno tehnisko izpildījumu un ir lieliska iespēja to apskatīt pavisam tuvu, paradoksālā kārtā tieši šī ekspozīcijas daļa rada iekšēja līdzsvara sajūtu.
Izstādes noslēdzošā daļa pārceļ uzmanību uz mākslīgā intelekta ģeneratīvo mediju, ir drīzāk uz iekšējo pētniecību vērsta, un, iespējams, vairāk runā par mūsu visu tumšo pusi, kuru mēs bieži izvēlamies nepamanīt. Kristiana Brektes psihodeliskās koloristikas gleznas ar māksliniekam tik raksturīgo viegli šokējošo, tomēr visai nopietno saturu. Sabīnes Verneres monohromatiskā grafika jeb drīzāk tušas gleznojumi attēlo sašķeltas būtnes daļas kādā abstrahētā plaknē un Evelīnas Vidas “Melnās pasakas” fotogrāfiju sērija pētī personīgo telpu un tajā mītošās hibrīdās būtnes.
Izteiksmīgs un neparasts ir Ginta Gabrāna projekts “Transfungus”, kuru veido desmit neliela izmēra digitālas izdrukas, divi video un trīs polietilēna ģeneratīvi veidoti objekti – skulptūras. Tas tapis šķietami racionālā pieejā, liekot MI izveidot attēlus par ķermeni un sēnēm, tomēr atstāj spēcīgu un reizē smeldzīgu iespaidu. Mākslas darba skaņu veidojis laikmetīgais latviešu komponists Platons Buravickis.
Lai arī mūsdienu laikmetīgajā mākslā figūras vieta un loma palēnām zaudē stāstam, joprojām ir mākslinieki, kuri tomēr izvēlas ar to strādāt un savu mākslu rada tieši caur figūras prizmu un skatījumu. Izstādē veiksmīgi izdevies apkopot vienuviet intriģējošus, provokatīvus un ļoti dažādus tās iemiesojumus, kārtējo reizi konstatējot, ka mākslinieki aktīvi reflektē par mūsdienu laikmetā notiekošajiem procesiem un sociāli nozīmīgām tēmām. Taču mākslas darbam ir ļoti svarīgs ne tikai autors un arī figūra nekad nav pilnīgi patstāvīga un izolēta – tai ir nepieciešams arī skatītājs.
Uzziņa
Izstādes “Ak, figūra, ar ko tu vakardien draudzējies?”dalībnieki:
Diāna Adamaite, Kristaps Ancāns, Arnis Balčus, Aigars Bikše, Kristians Brekte, Sigita Daugule, Roberts Diners un Lilija Dinere, Kristaps Epners, Miķelis Fišers, Gints Gabrāns, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Ernests Kļaviņš, “Plastic Afterlife” (Kristians Aglonietis, Patrīcija Māra Vilsone) & Agate Tūna, Krišs Salmanis, Sabīne Vernere, Evelīna Vida, Paula Zvane.
