– Mums sola Laikmetīgās mākslas muzeju. Ko jūs domājat par laikmetīgo mākslu? 21
– Māksla ir māksla (smejas). Ja to sauc par laikmetīgu, tad ir jautājums, ar ko tā atšķiras.
G. Ščerbinskis: – Un ar ko tā atšķiras?
– Ar muļķībām. Tā taču nav māksla. Visas tās abstrakcijas… Cilvēki ir tik tālu aizgājuši savā muļķībā, ka tālāk vairs nav kur iet. Ja mākslinieks grib kļūt slavens, ar ko viņš izbrīnīs pasauli? Uzgleznos skaistu sievieti? Bet tas ir grūti izdarāms, lai pārspļautu tos, kuri to jau paveikuši. Tāpēc labāk izkropļošu – uzzīmēšu asiņainas sieviešu biksītes. Lūk, tā ir laikmetīgā māksla.
– Bet šai mākslai ir savi sekotāji, apbrīnotāji, arī pircēji.
– Daudziem cilvēkiem tā ir tikai spēlīte, tāda pamuļķošanās. Viņš nopērk to darbu un pats pasmejas par to. Viņš saprot, ka tā ir muļķība. Nu, kāpēc bagātnieks, teiksim, liek skaidu jumtu. Ko viņš grib panākt ar to. Viņš it kā spēlējas. Galvenais ir tas, ka citiem nav tāda jumta. Tā ir izrādīšanās saviem konkurentiem: lūk, esmu pārāks, esmu vairāk sasniedzis, šajā cīņā esmu uzvarētājs. Tā ir šī laikmeta filozofija.
V. Krustiņš: – “Pikšas” šajos 25 gados ir stipri mainījušās – atjaunotas un no jauna uzceltas vairākas ēkas, paplašinātas ekspozīcijas, mainījusies arī muzeja pārvaldības forma. Vai tas nācis par labu?
– Agrāk bijām patstāvīga valsts iestāde – muzejs. Tad mūs pieskatīja Kultūras ministrija. Arī tagad tā mūs vēl pieskata, bet juridiski esam Zemkopības ministrijas Valsts tehniskās uzraudzības aģentūras sastāvā. Šai iestādei pievienoti divi muzeji – Talsu Lauksaimniecības tehnikas muzejs un “Pikšas”. Esam kā viena no šīs aģentūras nodaļām, kurā ir pieci darbinieki. Pērn muzeju apmeklēja 5300 cilvēku. Agrāk bija vairāk interesentu, vairāk šurp veda skolēnus, jauno paaudzi. Šajā sakarā gribu uzsvērt tikai vienu – muzejus nedrīkst uzskatīt par izklaides vietu. Muzeji ir daļa no audzināšanas un izglītošanas procesa, un tā to vajag uztvert.
