– Vai jums kā latvietim Sibīrijā nācās izjust kādas grūtības, vai tas viss izsūtījuma laiks atstāja uz jums paliekošu iespaidu? 21
– Kad 1956. gadā iedeva pases, viss bija aizmirsts kā ļauns murgs. Tās šausmas, kādas bija izsūtījumā un kas aprakstītas, tas viss ir pareizi un tā bija. Bet man tas viss trāpījās bērnības gados. Mācīties bija atļauts visiem izsūtītajiem, tur nekādu šķēršļu nebija. Bet pēc Staļina nāves viss mainījās – izsniedza pasi, un tu biji brīvs. Kuriem bija pie kā atgriezties Latvijā, tie atgriezās. Tā kā mūs te neviens negaidīja, es paliku.
– Vai Krasnojarskā vēl palika jums pazīstami latvieši?
– Nē, manas paaudzes cilvēki izmirst. Es viens te uz šīs zemes aizķēries savos 79 gados (smejas). Tādā ziņā es Sibīrijā tagad esmu svešs cilvēks. Kopš atgriešanās vienreiz tur vēl biju aizbraucis. Kaut vai tāda nianse – mākslas skolā, kuru vadīju 30 gadus, tolaik starp pasniedzējiem bija tikai trīs sievietes, pārējie visi – vīrieši. Skolēni arī pārsvarā visi bija zēni, viena otra meitene. Tagad viss ir otrādi – no pasniedzējiem ir divi trīs vīrieši, pārējās visas sievietes. Arī skolnieces tagad visas ir meitenes.
G. Ščerbinskis: – Kā jūs skaidrojat šīs pārmaiņas? Māksla kļūst sievišķīgāka?
– Tā notiek visā pasaulē – mākslu vairs neviens neuztver par nopietnu nodarbošanos. Tāpēc arī meitenītes iekārto šajās skolās, lai neklīstu apkārt. Arī pie mums, Latvijā, mākslas skolās ir vienas meitenes. Māksla izmirst, tā nevienam vairs nav vajadzīga.
V. Krustiņš: – Bet Latvijai ir tik daudz izcilu mākslinieku.
– Bet kam tie mākslinieki vajadzīgi? Gleznas guļ muzeju pagrabos, un neviens tās neskatās. Tie laiki ir pagājuši, kad māksla bija vērtība. To pašu var teikt par muzejiem. Mēs gribam, lai tie tagad būtu tikpat interesanti kā tajos laikos, kad nebija ne televizora, ne interneta. Kā redzam vēsturē, katra stipra valsts, kam bija sava filozofija un sava ideoloģija, mākslu izmantoja audzināšanas procesā, māksla bija vajadzīga. Bet, kad valsts palaiž mākslu pašplūsmā, viss izput. Valstij māksla nav vajadzīga.
– Vai nav par daudz pesimisma?
– Tas nav pesimisms, tā ir realitāte. Nu, paskatieties, kas te pašlaik notiek. “Pikšās” ir izstāžu zāle, kur izstādīts daudz gleznu. Atbrauc pensionāru grupa, vairākums nepaiet tām garām. Viņi vēro gleznas, apstājas pie tām, apspriežas. Tas liecina, ka šī glezniecība viņiem kaut ko nozīmē. Kad ienāk studenti, nerunājot jau nemaz par skolēniem, neviens pat nepaskatās uz gleznu pusi. Viņi skatās telefonā vai datorā… Neko nepadarīsi, citi laiki. Tagad reālistiskā māksla tiek uzskatīta par arhaisku. Tas bija, tas ir pagājis, tagad – citi laiki, citi cilvēki un cita glezniecība.
