– Ulmaņa kungs, jūs savulaik Latvijā atgriezāties bez jebkādas reemigrācijas programmas, bez kādiem piesolītiem labumiem no valsts. Interesanti, kā jūs vērtējat, vai tagad ar šīm programmām izdosies atgriezt cilvēkus, kas pēdējos gados pametuši valsti? 21
– Kamēr Latvijā nebūs darba, nekas neizdosies. Pārsvarā taču visi aizbrauca naudas dēļ, lai varētu izdzīvot. Bet ko Latvija piedāvās? Darba vietu tik un tā nav. Ja cilvēks te nevar nodrošināt iztiku savai ģimenei, kāpēc lai viņš brauktu atpakaļ? Tie aizbraucēji, kas pametuši Latviju uz ilgāku laiku, dzimteni ir pazaudējuši. Tāpat kā es – 50 gadus Sibīrijā nodzīvoju un dzimteni pazaudēju.
V. Krustiņš: – Jūs Krievijā ilgus gadus vadījāt mākslas skolu un šeit nonācāt gluži citos apstākļos. Domāju, ka jums bija tāds dzīves posms, kad bija jāpārorientējas. Dzīvojāt lielā pilsētā – Krasnojarskā, tagad nonācāt lauku sētā. Apskatot jūsu gleznas, redzams, ka jūs savos darbos joprojām esat sibīrietis. Vai jūs tagad gleznojat arī kaut ko no Latvijas dabas?
– Nē. Redziet, Sibīrijā pagāja mana dzīve, mana jaunība. šurp atbraucu vecuma gados, kad cilvēks vairs nav spējīgs ne iemīlēties, ne mainīt savu jūtu pasauli. Cilvēks ir izveidojies, viņš ir gatavs, viņš tāds ir. Viņš ir vecs. Mainīties vairs nekas nevar – ne fiziski, ne garīgi. Kad cilvēks ir jauns, viņš mainās. Tad dzīvesvietas maiņa arī tiek uztverta vienkārši. Teiksim, manam dēlam – jaunam cilvēkam – nav nekādu problēmu. Atbrauca, iemācījās valodu, apprecējās, piedzima bērni. Te ir viņa dzīve. Bet mana dzīve palika tur.
– Bet jūs taču esat no Ulmaņu dzimtas, jūs tam nevarat iebilst.
– Jā, bet es esmu pārtaisīts Ulmanis. Padomju vara mani taisīja par tādu cilvēku, kādi bija vajadzīgi tai varai. Visus mūs, bērnus, tajos gados tādus taisīja, mācīja, tā audzināja. Tas atstāj lielu iespaidu, tas viss nevar paiet cilvēkam garām.
