V. Krustiņš: – Ulmaņa kungs, klausieties vesels, ausis nav jābāž ciet, bet vai tad jums visam ir jātic? Vai tad Vīķes-Freibergas kundze nav politiķe? Ticēt var Dievam, bet, lūdzu, nesakiet pie politiķa vārda “ticēt”. Var uzticēties vai neuzticēties, bet ticēt politiķiem nevar. 21
– Bet kam ticēt, kam ne? Jaunam cilvēkam ir grūti tajā visā orientēties, un ar jauniem prātiem šādi viegli manipulēt. Mēs taču nevaram teikt bērnam: tu neklausies, netici un necieni nevienu.
– Nevar Ulmani norakt tikai tāpēc, ka daži to gribētu. Palūkosim, kas notiek tagad: meklē Ministru prezidentu, meklē Valsts prezidentu. Meklē tā, it kā tas būtu kaut kur starp grāmatām iebāzts neatrodams papīrītis. Bet līdz okupācijai bija pavisam 19 valdības, no tām astoņus Ministru kabinetus vadīja Kārlis Ulmanis. Un nebija pa krūmiem jāmeklē Ministru prezidents. Tagad, kad partijas lūko Valsts prezidentu, sakiet – kas, jūsuprāt, valstij nāktu par labu, ko te var sameklēt?
– Es nesekoju tam visam līdzi tā, lai vērtētu. Par prezidentu es labāk klusēju, jo no tām aprindām nevienu nepazīstu.
G. Ščerbinskis: – Ko jūs domājat, dot tautai vai nedot tiesības ievēlēt valsts prezidentu?
– Tas ir pārāk gudrs jautājums, tāpēc es sēžu te “Pikšās” un nekur nebāžos.
V. Krustiņš: – Jūs pats esat no tautas.
– Bet ko prezidents? Viņš viens taču arī nevar visu mainīt. Ja par prezidentu ievēlēs labā nozīmē dikti savdabīgu cilvēku, atradīsies taču, kuri viņu novāks. Tagad tā pasaulē darās. Arī izlēkt nedrīkst – ne ar labo, ne ar slikto. Nopirks, bet, ja neizdosies, citādi ietekmēs.
G. Ščerbinskis: – Savulaik labus vārdus esat teicis par kādreizējo Bērzes pagasta vadītāju Uldi Auguli. Esat viņu minējis pat kā iespējamo Valsts prezidentu.
– Tagad viņu vairs neredzu, man nav vairs nekādas saistības ar viņu. Kad viņš te bija pagasta vecākais, tiešām labi sadarbojāmies, viss bija kārtībā. Pēc tam cilvēks aizgāja politikā, un vairs es viņu neredzu. Kā es tagad varu vērtēt? Varbūt viņš stipri mainījies.
V. Krustiņš: – Bet ko jūs sakāt par Brigmani? Viņš stāvējis tuvu pie Ulmaņa lietas un arī pie “Pikšām”.
– Protams, ja nebūtu Brigmaņa, tādu “Pikšu”, iespējams, nemaz vairs nebūtu. Lai arī viņu aprunā un stāsta, ko viņš sliktu darījis padomju laikā, varu teikt tikai to, ka viņš “Pikšu” atbalstam devis vairāk nekā visi pārējie. Kā politiķis Brigmanis ir labi mācīts, var redzēt, ka izgājis labu padomju skolu. Neko lieku viņš nepateiks. Tā viņš orientējas tajā straumē. Bet par prezidentu lai domā tie, kuri ir politikā. Es tur neko daudz nesaprotu. Es jau Brigmani arī maz redzu un dzirdu – tikai tik, cik pasaka televīzijā. Nekādas papildu informācijas jau man nav.
– Vai tad neviens no tiem politikas cilvēkiem nekad neatbrauc šurp, neaprunājas ar jums vienkārši tāpēc, ka politiķim tas tā pienāktos?
– (Ilga pauze.) Nē – tā būs pareiza atbilde.
