– Ko jūs cerat sagaidīt no skolas, ja vēstures skolotājs ir mācīts augstskolā, kur dzirdējis, ka tas bija autoritārs režīms? Režīms, kas, ja nu pavisam nekaunīgi runā, Latvijai nesis tikai skādi, ka padomju vara bija tikai Ulmaņa varas turpinājums. Apmēram tā to stāsta. 21
– Bet tā ir oficiālā politika, kurā Kārlim Ulmanim nav vietas. Pat piemineklim Rīgā sākotnēji nekādi nevarēja atrast vietu. Bija jāpaiet gadiem, kad atkal cēla to jautājumu. Nu galu galā ar otro piegājienu to vietu izcīnīja. Pretestība bija stipri liela. Ko tikai politiķi toreiz neteica negatīvu par Ulmani!
– Bet ir arī pozitīvi piemēri. Zemnieku savienībai taču ir nopelns “Pikšu” atdzimšanā.
– Zemnieku savienība ir vienīgā no partijām, pie kuras varam vērsties, ar kuru runājam, kura interesējas. Vēl arī Nacionālās apvienības jaunieši. Ar pārējām partijām nav ko runāt. Vēl kas jāatzīmē – kopš par zemkopības ministru kļuva Dūklavs, “Pikšās” strauji viss mainījās uz labo pusi. Naudu muzeja uzturēšanai dod valsts, bet ministrija var piepalīdzēt no savas puses, piemēram, lai piesaistītu papildu finansējumu. Un šādu atbalstu no Dūklava kunga esam saņēmuši. Var droši sacīt, ka pa šiem pieciem pēdējiem gadiem “Pikšās” esam paveikuši daudz vairāk nekā visu iepriekšējo 20 gadu laikā.
– Un kāda bija pretimnākšana, kad ministriju vadīja tagadējā premjere Straujuma?
– Par Straujumu es negribu neko teikt – ne labu, ne sliktu. Kādreiz, varbūt pašai to negribot, viņa mani gribēja pat padzīt no “Pikšām”. Tad es ar viņu iepazinos. Laikā, kad Straujuma bija Zemkopības ministrijas valsts sekretāre, Viesturs Gredzens “Pikšas” bija nolūkojis savam zirgu biznesam. Tamdēļ viņš aizgāja pie Straujumas un pastāstīja, cik es esmu slikts saimnieks, kāds zaglis un blēdis. Lai dod tik viņam “Pikšu” vadības grožus, viņš parādīšot, kā vajag naudu pelnīt. Straujuma viņam bija gatava noticēt, bet labi, ka pacēlās citas balsis, kas teica – ko, Gredzenu laidīsiet “Pikšās”, vai jums prāts! Tad Straujuma ierāva asti un teica, ka nemaz nav gribējusi mani nomest, tikai gribējusi pārbaudīt Gredzena sūdzību par mani.
Lai nu kā, bet svarīgākais jautājums: kur ir valsts? Lūk, trāpās labs ministrs, tad viss virzās uz priekšu, bet, ja nāk slikts ministrs, viss apstājas. Bet kur ir valsts pozīcija? Ministri mainās, bet valsts taču paliek. Kāpēc tāda nostāja pret “Pikšām”, kas ir atkarīgas no viena, otra vai trešā cilvēka? Kā jau teicu, skolēnus šurp neved. Bet kāpēc neved? Skolotāji saka apmēram tā: bērniem te nav interesanti, viņiem vajadzīgas atrakcijas. Tad nu brauc tur, kur viņiem ir interesanti. Bet kas tad bērnam ir interesanti? Kad bijuši tādi laiki, kad bērni gribējuši mācīties ar lielu sajūsmu? Tamdēļ vēsture, muzeji izglītības programmā jāiekļauj obligātā kārtā. Ja esi skolēns, tev ir jāzina vēsture.
