Ulmanim nav vietas. Saruna ar “Pikšu” muzeja saimnieku Gunāru Ulmani 21
Pirms šovasar gaidāmajām prezidenta vēlēšanām viesojamies Kārļa Ulmaņa dzimtajās “Pikšās”, kur saimnieko 1991. gadā no Krasnojarskas pārbraukušais K. Ulmaņa brāļa mazdēls un eksprezidenta Gunta Ulmaņa brālēns GUNĀRS ULMANIS. Kaut arī pēc piecdesmit izsūtījuma gadiem ceturtdaļgadsimts jau vadīts Latvijā, Gunārs sirdī paliek sibīrietis. Ar “Pikšu” muzeja saimnieku un dvēselē mākslinieku G. Ulmani sarunājas Voldemārs Krustiņš un Guntis Ščerbinskis.
V. Krustiņš: – Mēs esam atgādinājuši un atgādināsim par Kārli Ulmani, lai arī kādam tas varbūt nepatīk. Ulmani vajag atcerēties. Un ne jau tāpēc, ka viņš bijis gabals no zelta, bet gan tāpēc, ka viņam bija nopelni. Un tos tauta nav aizmirsusi. Šodien mums saka – autoritārs, varmāka un tamlīdzīgi. Bet tā nav taisnība. Tas, ka viņš nostājās latviešu pusē, tā ir taisnība. Es atbraucu te katru septembri, no gada gadā redzu, kā Ulmaņa dzimšanas dienā te pulcējas tauta, dzirdu, kādas runas tiek sacītas. Bet vai tajās pārējās dienās arī te atbrauc cilvēki? Vai izkrata sirdi – kāpēc viņi te atbraukuši, ko viņiem nozīmē šīs atmiņas?
G. Ulmanis: – Redziet, tajā laikā, kad es te atbraucu, kad sākās šis muzejs, tad valdīja tāds pacēlums, tagad no tā visa pāri palicis vairs nav itin nekas. Viss ir aizgājis pilnīgi citā virzienā.
– Vai pavisam nekas nav palicis?
– Palikuši ir cilvēki – vecā paaudze. Viņus jūs nemainīsiet, tie turēsies pie saviem dzīves uzskatiem un vērtībām. Šis vecais cilvēks turēsies pie sava neatkarīgi no tā, ko runā viens otrs politiķis. Viņiem uz to nospļauties. Sirdī viņiem saglabājas tas, kas ir bijis. Tie ir tās vecās Latvijas cilvēki. Ulmanis viņiem paliek Ulmanis. Bet šo cilvēku ir aizvien mazāk, viņi taču aiziet. Bet kas nāk vietā? Tukšums…
– Vai jūs nemanāt, ka tiem aizgājējiem, kā jūs sakāt, līdzi nāk arī kāds jaunāks? Viņiem taču ir bērni, mazbērni.
– Švaki. Tas ir tukšums, kas nāk no valsts, no valdības, tā teikt – no augšas. Saprotiet, kad valda tāda spēcīga negatīva attieksme, strādāt šajā muzejā ir diezgan pagrūti tīri psiholoģiski. Piemēram, kāpēc šurp nebrauc skolēni? Kas noticis?
– Neviens acīmredzot neorganizē.
– Bet kam vajadzētu organizēt? Kam būtu jāiedvesmo skolu direktori, vēstures skolotāji, kuri pēc tam uzrunā un ieinteresē bērnus? Nekas tāds nenotiek, absolūti nekas.
