“Gaidīju savu iespēju!” Latvijas futbolists Roberts Uldriķis pārsteidz Eiropu 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Četri gūti vārti piecās spēlēs – jūlija un augusta mijā ļoti karsts bija Šveices klubu “Sion” pārstāvošais Latvijas futbolists Roberts Uldriķis. Pēc veiksmīgajām sezonas beigām par 22 gadus veco uzbrucēju vairojusies interese dažādās līgās, bet viņš pagaidām bauda desmit dienu atvaļinājumu pašizolācijas apstākļos dzimtenē un atzīst, ka pēc piedzīvotajiem amerikāņu kalniņiem galvenais ir nospēlēt pilnu un stabilu sezonu.
Kā jūties pēc tik lieliskām sezonas beigām?
R. Uldriķis: Protams, ļoti labas, fantastiskas sajūtas. Uz pēdējiem diviem sezonas mēnešiem atnāca jauns treneris, misija bija skaidra – vajadzēja noturēties augstākajā līgā. Sākumā nespēlēju, bet iedeva iespēju sevi parādīt un izmantoju, komanda sāka uzvarēt, un tad arī pats sāku gūt vārtus. Sanāca ideāli, vienīgi žēl, ka Šveices kausa pusfinālā zaudējām.
Principā stāsts tev diezgan tradicionāls – jauns treneris, kurš sākumā neliek sastāvā, bet ar laiku sevi pierādi.
Gandrīz vai ar visiem klubu treneriem tā ir bijis, ka sākumā nenoliek mani pirmajā pozīcijā starp uzbrucējiem, bet pēc tam treniņos iepazīst tuvāk un saprot, ka esmu labs spēlētājs, iedod iespēju arī spēlēs.
Tāpēc arī biju diezgan mierīgs sākumā, sapratu, ka kaut kad būs iespēja, jāturpina trenēties.
Svarīgākie vārti bija čempionāta pēdējā spēlē pret “Servette”, kad nodrošināji komandai uzvaru un izvairīšanos no pārspēlēm par palikšanu līgā?
Abi vārti čempionātā bija ļoti svarīgi, pirms tam ar vārtu guvumu pret “Zurich” aizsūtīja Mārča Oša komandu “Xamax” līgu zemāk. Vārti pret “Servette” izglāba mūs no pārspēlēm, un, starp citu, “Thun” tajās zaudēja “Vaduz”. Var teikt, ka šie divi vārtu guvumi atrisināja visu tabulas apakšgalu.
Skaistākie bija pret “Zurich”, kad guvi vārtus ar galvu?
Tā var teikt, veicu sprintu pāri puslaukumam, partneris ieraudzīja, iecentrēja un nofinišēju ar galvu. Nebija slikti.
Vairākās pēdējās spēlēs tev izdevās rezultatīvi sprinti. Varbūt koronavīrusa pauzē īpaši strādāji pie ātruma īpašību attīstīšanas?
Pauzē daudz strādāju ar Ēriku Visocki, gandrīz katru dienu bija videotreniņi mājās uz spēku, ātrumu, vēl skriešanas programma ārā. Paveicām lielu darbu, un var redzēt, ka negulēju dīvānā. Sākumā pēc atgriešanās gan bija pagrūti, jo vairāki mēneši bija bez komandas, kontakta treniņiem. Kad iegājām ritmā, jutos labāk un stabilāk kā pirms Covid-19 laika. Šis ieguldītais darbs bija ļoti vajadzīgā brīdī.
Kāda bija rezonanse ap tevi veiksmīgajās sezonas beigās – mediju, fanu, klubu interese?
Mediji vairāk pieminēja gan Šveicē, gan Latvijā. Šveicē īpaši – ka “Sion” ir uzbrucējs, kas sāk gūt vārtus. Turklāt pirms tam arī daudz spēles zaudējām. Fani ir priecīgi, bet nekādu īpašu uzmanību nejutu, jo dzīvoju 25 minūšu braucienā no Sjonas, tur tik ļoti neatpazīst, nenāk klāt. Interese no citām komandām bijusi vienmēr, un tagad, kad gūsti vārtus, tā ir vēl lielāka. Tur viss notiek.
Tev pašam raksta, zvana vai kontaktu meklēšana notiek caur tēvu, klubu?
Liela daļa raksta man personīgi, bet es uzreiz aizsūtu pie tēva, kurš ir mans aģents, un viņš risina, lai es varu koncentrēties futbolam un nebūtu liekas domas galvā. No “Championship” līgas Anglijā, Vācijas, Polijas, raksta aģenti un interesējas, kāda situācija. Ar “Sion” man ir vēl divu gadu līgums, gatavojos atgriezties klubā, 20. augustā būs pirmais treniņš.
Kas tev pašam būtu labāks risinājums – palikt “Sion” vai kaut ko mainīt?
Interesanta situācija. Treneris (Paolo Tramecani), šķiet, vēl nav parakstījis līgumu, nezinām, kurš būs galvenais. Man gribas aizvadīt vienu pilnu sezonu, jo Sjonā bijušas daudzas treneru maiņas un it kā uzspēlēju pie viena, tad atnāk cits treneris un es nespēlēju, tad atkal spēlēju.
Sanāk amerikāņu kalniņi, gribas aizvadīt vienu stabilu sezonu un tad pārcelties uz spēcīgāku čempionātu vai skatīties, kādas ir iespējas.
Ir nedaudz neziņa, “Sion” katrā transfēru periodā atbrauc vēl viens uzbrucējs, mēs šobrīd esam četri, pieci.
Kluba prezidents Kristians Konstantins pēc sezonas beigām nenēsāja tevi uz rokām?
Tik traki ne, bet bija priecīgs. Pirms sāku sist golus, tieši ar mani runāja, zinot, ka esmu labs spēlētājs un varu dot komandai pienesumu, gribot, lai gūstu arī vārtus, un tas izdevās. Reizēm viņš atnāk uz treniņu, pirms spēlēm pasaka, kā redz situāciju no malas. Vairākas reizes esam runājuši.
Statistiski izskatās, ka iepriekšējā un šī sezona tev bijusi ļoti līdzīga, Superlīgā spēles sākumsastāvā (12) un gūti vārti (4) pat ir identiski.
No 36 spēlēm 12 sākumsastāvā – viena trešdaļa. Gribētos, lai ļautu uzspēlēt katru spēli un gūt vairāk vārtu. Treneri mainās, katram sava filozofija, un paiet laiks, kamēr saprot, kuri spēlētāji dod rezultātu. Komunikācijas ziņā otrais gads bija vieglāks, zināju stadionus, fanus, kur būs ūjināšana, svilpšana. Šo sezonu iesākām ļoti labi, es arī spēlēju, tabulā pat bijām pirmajā vietā, bet tālāk bija ļoti grūts periods ap 20 spēlēm.
Tagad viss izskatās pozitīvi, bet pirms šā veiksmīgā nogriežņa iepriekšējo reizi vārtus biji guvis septembrī. Tev kā uzbrucējam psiholoģiski tas bija ļoti grūti?
Nebija vienkārši, bet sapratu arī no otras puses – pēdējo reizi sākumsastāvā biju nācis pirms desmit mēnešiem. Trīs mēnešus bija Covid-19 pārtraukums, vienu mēnesi biju traumēts, viens mēnesis – atvaļinājums, pie viena trenera nespēlēju, iznācu uz maiņu pašās beigās. Nebiju tik satraukts, ka ilgi neesmu guvis vārtus.
Ir neiespējami to izdarīt, ja neesi laukumā. Gaidīju savu iespēju.
Franču valodu esi apguvis?
Lielā mērā – jā. Saprotu visu, uz ielas, veikalā varu kaut ko paprasīt, intervijas perfektā franču valodā nevarētu sniegt, varētu par spēli pastāstīt vienkāršā tekstā. Autovadītāja apliecība? Nē, neesmu joprojām dabūjis. Uz treniņiem un spēlēm mani ved Anto Grgičs, kurš arī dzīvo turpat. Viņš ir viens no tuvākajiem draugiem gan uz laukuma, gan ārpus tā. Fantastisks spēlētājs, vairākas labas piespēles atdevis – ļoti labi jūtu, tieši centra pussargs, un saprotu, ko grib no manis, kur dos.
