Uldis Žagata: Būt uzticīgam dejai – tas ir manas dzīves augstākais piepildījums 0
Saruna ar XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku goda virsvadītāju horeogrāfu Uldi Žagatu .
Kad maija vidū caur mazu dejotāju rokās turētu Lielvārdes jostas viju kultūras namā “Lielvārde” pēc pārciestas slimības vēl ratiņkrēslā ieveda Uldi Žagatu un vēlāk, skanot melodijai es varēju vieglu soli kā riteni ritināt, Maestro uz skatuves cēlās kājās savā 85. jubilejas koncertā, daudziem skatītājiem zālē bija asaras acīs un kamols kaklā. Līdz ar citiem vēlējumiem visdziļāk aizķēra viens – lai izdodas atkal uzvarēt savu likteni.
Uldis Žagata ir latviešu dejas brīnumputns. Viņš ar savu daiļradi iezīmējis veselu laikmetu skatuves dejā. U. Žagata nekļuva par princi uz Operas un baleta teātra skatuves. Tur savās temperamentīgajās ar Aiju Baumani dejotajās raksturdejās viņš drīzāk palika brašais tēvadēls. Toties latviskajā skatuves dejā viņš kļuvis par nekronētu karali.
Jau kopš XI Deju svētkiem, arī šovasar, Uldim Žagatam Goda virsvadītāja tituls. Viņš ir fantāzijas lielmeistars, piecdesmit gadus no dzīves veltījis latviešu skatuves dejai, gandrīz trīssimt horeogrāfiju autors. Būdams universitātes “Danča” vadītājs, viņš savam kolektīvam uz katru jubileju dāvinājis pa dejai. Bet aizvadītajā gadā dzīvojis ar lielvārdiešu “Lāčplēsim” uzticēto deju “Nāk rudens apgleznot Latviju”. Tā atdevusi dzīvotprieku un sparu. Dejas tapšanā liels nopelns arī viņa audzēkņiem, horeogrāfiem Intai un Egilam Poļiem. Meistars daudz ko var parādīt arī ar roku un žestu, taču no Ludzas, kur Uldis Žagata pavada ziemas pie savas meitas, Lielvārdē viņš ieradās tikai nedēļu pirms 85 gadu jubilejas koncerta.
Bet tiekamies mēs ar Uldi Žagatu Lielvārdē viņa paša rokām būvētajā mājā Baņutas ielā 1 (cik folkloristiskas un muzikālas asociācijas), kur mauriņā kā trakas smaržo balti rozā peonijas. Kopš Kauliņtēvs (kolhoza “Lāčplēsis” ilggadējs priekšsēdētājs Edgars Kauliņš) vairākiem baletniekiem šeit piešķīra pleķīti zemes, nu jau piecdesmit gadus Uldis Žagata ir lielvārdietis. “Tagad esmu palicis te viens,” teic meistars, “dzīve nejoko.”
– Sakiet, lūdzu, kā radās jūsu jaunākā deja?
U. Žagata: – Jaunībā bijām tikušies ar Uldi Stabulnieku. Viņa mūzika ir tik dejiska, ka vienkārši nevar nedejot. Nāk rudens apgleznot Latviju… Šo motīvu ilgi nēsāju sevī kā piemiņu Uldim. Tā ir mūsu dzīvības deja. Un Māras Zālītes vārdi – tik tieši, precīzi, par dzimteni, par Latviju. Par tēvzemes mīlestību – te, gar Daugavmalu staigājot, radītas – stāsta vai visas manas dejas. Bet “Lāčplēša” dejotājiem koncertā viegli negāja. Deju vajag iedejot, iedzīvināt, tikai tad tā īsti noskan. Turklāt – arī uztraukums. Zālē – profesionāļi, bijušie dailēnieši, mani audzēkņi jau sirmām galvām.
Vienmēr esmu teicis – dejas pamatā ir laba mūzika. Ja tā pārņem savā varā, deja rodas kā pati no sevis. Man ļoti pie sirds Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”. Kāda deja sanāktu!
Daudz horeogrāfiju esmu veidojis pēc Raimonda Paula mūzikas. Reiz uz Operas skatuves dejotāji danco, pie klavierēm pats Maestro un tik spēlē arvien ašāk, sak, redzēs, vai tik ātru tempu šie var izturēt. Meistars padod dzirksti, un aiziet! Pauls ir laikmetīgs. Brīnos, kur viņam tā izturība.
– Pauls droši vien brīnās par jums.
– (Iesmejas.) Pats par sevi brīnos, no kurienes man tā mūzika un izturība gēnos. Jaunībā spēlēju vijoli, akordeonu… Kā jau laukos – paši spēlē, paši dejo, paši raud. Sapņos nebija domas kļūt par dejotāju. Bet redz, mūs, 1928. gadā dzimušos, ķēra izpalīgiem, vēlāk vācu un krievu armijās. Mācījos tehnikumā pretī tagadējam Nacionālajam teātrim. No tā pazuda zēni. Mana drauga Egila Šāvēja tēvocis strādāja Operā. Tiku statistos, uzreiz varēja dabūt darba apliecību, aizmuku no karadienesta. Mana pirmā uzstāšanās bija pāriet pār skatuvi. Uzdevums – ar ķeksīti nodzēst uguni Mildas Brehmanes-Štengeles pēdējā izrādē. Slavenība visas saņemtās rozes – pirms viņu aizveda – iesvieda direktoram acīs… Bet es esmu laimīgs par dzīvē sastaptajiem cilvēkiem, kuri gribēja ar mani sastrādāties. Daudz mācījos no Helēnas Tangijevas-Birznieces, no Maskavas atbraukušā pedagoga Valentīna Bļinova Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Mūs, 1952. gada absolventus, sauca par “zvaigžņu klasi”. Mēs ar Alfrēdu Spuru esam vecākie, četrus gadus jaunāki ir vēlākie premjeri Artūrs Ēķis un Haralds Ritenbergs, astoņus gadus jaunāks bija Māris Liepa. Toreiz latviešu dejā mums visiem atradās katram sava vieta. Ļoti palīdzēja vecākā paaudze, Jevgēņijs Čanga, Helēna Tangijeva-Birzniece, Aleksandrs Lembergs – viņi visi savos baletos atrada kaut ko man. Redzēju, ka klasiķis no manis nesanāks, pārgāju uz raksturdejām un iepazinos ar Aiju Baumani, ar kuru kopā apbraukājām pasauli. To redzēt novēlētu visiem. Tie divdesmit pieci gadi uz Operas un baleta skatuves pagāja vēja spārniem.
– No cik gadiem jāsāk dejot?
– Es, piemēram, sāku no septiņpadsmit, jābeidz, kad nāk ap astoņdesmit. Bet tieši tad uznāk tas lielais dejotprieks (iesmejas). Starp citu, te, Lielvārdē, ir senioru deju kopa, kur danco vīri un dāmas ap astoņdesmit, arī teātri spēlē. Visu mūžu esmu strādājis ar jaunatni. No tās strāvo jaunība, enerģija! Kad saņēmu uzaicinājumu vadīt universitātes “Danci”, daudzi teica – kur bāz savu degunu pēc Sūnas, kas kolektīvu bija padarījis ļoti spožu! Taču Helēna Tangijeva-Birzniece mani iedrošināja.
Redz, bez ticības jau nevar. Es it kā vellam neticu. Tad kam ticēt? Tāpēc ticu jaunatnei. Gribas, lai tā redz pasauli un mīl deju. Bet šodien jaunie nav vakarējie. Daudzi brauc prom. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu darbu neatzīst, nemaksā tik, cik būtu pelnījuši. Un, ja jaunam cilvēkam ir ģimene un mazie, izdzīvot mūsu valstī patiešām ir problēma.
Bet kādi tik piedzīvojumi ar “Danci” nav pieredzēti! Reiz uzstājāmies Francijā kopā ar Izraēlas studentiem. Uz Latviju pārvedām izraēliešu deju. Universitātē, arī uz Operas skatuves, tā aizgāja uz bis. Bet te pēkšņi – aizliedza. Mūsu idejiskajai uzraudzei Birutai Čašai pat nācies nolikt biedra karti. Izrādās, dejā ietverti Izraēlas himnas motīvi, ko mēs, protams, nevarējām zināt. Tagad, šķiet, dzīve pagājusi tik ātri, ka neesmu to manījis. Man ir divas meitas, jau pensionāres. Kad mūžībā aizgāja sieva, es, līdz tam Daugavā bieži airējies, nu pats jutos kā izmests no laivas.
Ceru, ka šovasar Dziesmu svētkos redzēsim, uz ko spējīga mūsu jaunatne. Paskat, mēneša laikā izķertas visas biļetes. Nu kāpēc nedomā par jaunu estrādi? Iepriekšējos svētkos pat koncerts aizkavējās, jo no orķestra bedres bija jāpumpē ārā ūdens.
– Pēc “Danča” divdesmit gadus jūsu lolojums bija valsts profesionālais deju ansamblis “Daile”.
– Sākumā tam negribēju piekrist. Veselu gadu toreizējais kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs un filharmonijas direktors Filips Šveiniks pierunāja. Reiz braucām Šveinika mašīnā no koncerta un viņš rāda – redzi, te ir hipodroms, tur zirgu staļļi. Ja piekritīsi vadīt to ansambli (“Daili”), dabūsi te dzīvokli. Mums jaunībā nebija īsti kur dzīvot, ar sievu un divām meitām mitām divpadsmit kvadrātmetru dzīvoklītī. Toreiz atteicos. Taču, tā kā bijušie kolēģi mudināja, piekritu ar’.
Sākums bija ļoti smags, nebija nemaz tik viegli atrast dejotājus. Bet tad divdesmit gados izbraucām visu savienību, iestudējām piecpadsmit programmas, vedām latviešu deju pasaulē.
Tagad ir četri profesionāli orķestri, kori… To, ka vairs nav valsts profesionāla deju ansambļa… nepiedodu. Deviņdesmito gadu vidū trūka naudas. Bet kurš ies par simt latiem dejot? Tagad arī neviens miljonārs nenokāps no saviem augstumiem, lai dalītos ar tautas deju un tiem, kas spēj to nest. Redz, Mariss Jansons pasaulē uztaisījis savu koncertzāli. Mūsu problēma ir sevī, netiekam kaut kam pāri. Ir pasaulē slaveni dejotāji, tepat Latvijā labi izglītoti horeogrāfi. Ne jau man būtu vajadzīga “Daile”, bet jauniešiem, kas patlaban “olimpiskā formā”. Daudz grēkojam, ka nedomājam par savējiem. Jūtu līdzi “Dzintariņa” un “Zelta sietiņa” vadītājiem. Viņi bērnos iegulda ārkārtīgi daudz, attīsta viņu spējas, bet kur tie talanti paliek pēc tam?
– Esat teicis, ka visa dzīve gājusi caur dejotprieku. Kur latviešu skatuves dejā tās lielais valdzinājums, pievilcība?
– Spējā atklāt latviešu dabu, raksturu, gribasspēku, mīlestību. Tas viss jāizdzīvo. Lai veidotos raksturu parāde un attiecību krustugunis, tev pašam mēģinājumos vienmēr jābūt klāt. Ja zālē ir boss – tā mani dažkārt sauca –, dejotājiem tūlīt cita atdeve. Jā, kādreiz dažu labu par kūtrumu esmu noņēmis no dejas. Bet neviens nav teicis, ka tas būtu darīts nepareizi. Deja nav tikai soļi, tajā jādzīvo.
Kad ej uz balli un tevi kāds uzlūdz, tur taču arī gaisā virmo ik skatā sajūtami fluīdi. Kad izdevies deju izjust un izdancot pa īstam, aptver – ir kaut kas pa vidu starp zemi un debesīm. Bez rakstura nav dejas! Tikai lieka parādīšanās uz skatuves. Bez dramaturģijas – arī ne.
Mana dramaturģijas augstskola bija Nacionālais teātris, kur iestudēju dejas izrādei “Aijā žūžu, bērns kā lācis”, režisors Alfrēds Jaunušans, aktieris Uldis Dumpis… Dzīvei esmu pateicīgs par visām iespējām strādāt. Viena no cildināmākajām latviešu īpašībām ir vienkāršība. Cilvēkus nevar šķirot pēc ranga, naudas maka biezuma un sociālā statusa. Ja tev kāds pasniedz roku, neesi vīzdegunīgs, ņem pretī. Var jau kāds pavaicāt: kas tas ir – padancot? Bet būt uzticīgam visu mūžu dejai – tas ir bijis manas dzīves augstākais piepildījums.
– Kad jūsu jubilejas koncertā Lielvārdē atskanēja melodija un sākās dejas stāsts par puisi, kas ar meitu dancot gāja, naudu bērdams zābakos, daudziem tā vien gribējās celties kājās un mesties dejā. Ja tagad kāda dancotāja jums sniegtu roku un aicinātu uz vienu vienīgu deju, kuru izvēlētos jūs?
– Es bij’ puika, man bij’ vara…
Radošā vizītkarte ULDIS ŽAGATA Dzimis 1928. gadā Valmierā. Beidzis Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (1948). Operas un baleta teātra solists (1944 – 1968). Tautas deju ansambļa “Dancis” mākslinieciskais vadītājs (1963 – 1968); valsts deju ansambļa “Daile” dibinātājs un ilggadējs vadītājs (1968 – 1989). Latvijas Deju svētku virsvadītājs (1970 – 1975, 1980) un mākslinieciskais vadītājs (1985). No 1975. gada Limbažu rajona Deju svētku virsvadītājs. Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1997) un Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts.
Ulda Žagatas horeogrāfijas XV Deju svētku uzvedumā “Tēvu laipas” “Aiz ezera augsti kalni” (Raimonda Paula mūzika) “Ai, tēvu zeme” (Raimonda Paula mūzika) |
