Ingrīda Zemzare, muzikoloģe, orķestra “Cremerata Baltica” direktore: “Pēc savas 60 gadu jubilejas Uldis Stabulnieks piezvanīja un pateicās visiem ciemiņiem un viesiem, skaisti un sirsnīgi. Atceros, Daugavmalā kādā lielā tautas sanākšanā visi dziedāja Ulda Stabulnieka vienu no ļaudīs visiecienītākajām dziesmām “Tik un tā” par rudeni, kas velti nāk apgleznot Latviju, jo mums tā vismīļākā tik un tā… Bija auksti, domāju ieiešu sasildīties Gūtenberga restorānā. Skatos, Uldis sēž pie klavierēm un izklaidē viesus. Saku, Uldi, tur Daugavmalā visa tauta dzied tavu dziesmu! Nezinu, viņš atteica, man neviens to nepateica… Uldis varēja piezvanīt visneiedomājamākā laikā, ja viņam likās kas svarīgs sakāms. Un tā vienreiz viņš man zvana, tas jau bija pēc viņa 60 gadu dzimšanas dienas, un diezgan satrauktā balsī pavēsta: Ingrīda, esmu nolēmis balotēties Komponistu savienības priekšsēža amatam! Man tas likās tik negaidīti, bet Uldim acīmredzot bija uznākusi enerģija ko mainīt un darīt lietas labā.” 2
Skaidrīte Vanadziņa, Ulda Stabulnieka klases audzinātāja dārziņskolā: “Man bija tā laime būt Ulda klases audzinātājai četrus gadus, kad viņš mācījās no 9. līdz 12. klasei. Uldis bija klases vecākais. Man bija viegli, jo visus lielos darbus paveica Uldis. Ne viens vien toreiz teica, ka Uldis Stabulnieks esot otrs Robertino Loreti. Un, ja nebūtu dzīvojis šajā iekārtā, viņu sagaidītu spīdoša nākotne jau mazotnē kā talantīgam zēnam.”
Edmunds Freibergs, Nacionālā teātra režisors: “Uldis ar savu dzīvi noteikti ir pelnījis tādu grāmatu, kāda nupat nākusi klajā. Mūs ar Uldi saistīja draudzība ilgu gadu garumā. Vienai otrai manai izrādei tieši viņa mūzika bija izšķiroša, tā uzvedumu piepildīja ar dzīvību. Man pašam arī vienmēr gribējies dziedāt, bet ar muzikālo dzirdi švaki. Vienreiz saku – Uldi, tu man esi labs draugs, uzraksti man tādu runājamo dziesmu. Komponists mirkli paklusēja, padomāja, līdz atteica – labāk uzrakstīšu tev uz vietas stāvamu deju!”
Dzintra Klētniece, aktrise: “Kad no Edmunda Freiberga uzzināju, ka mūsu izrādei “Udmurtijas vijolīte” Valmieras teātrī sacerēt mūziku viņš aicinājis kaut kādu Stabulnieku, par ko neko nebiju dzirdējusi, it kā dziedot “Ave Sol”, komponists un vēl dzied, nodomāju, kas tas tāds par gnīdu… Bet nu labi, lai visu izšķir režisors! Un tad Freibergs man stāsta un rāda, kurā vietā un kā te skanēs mūzika, klausos un domāju – cauri, tā ir izgāšanās! Pēc trim vai četrām dienām Uldis Stabulnieks atnesa mūzikas partitūru. O! Tā jau bija gatava izrāde! Mēs ar Uldi Stabulnieku sadraudzējāmies pie konjaka glāzes. Nolēmām, iestudēsim Čaku, es runāšu, viņš dziedās. Bet, ziniet, tajos gados iestudēt Čaku – tas nebija nekāds joks. Nebūtu Mākslas darbinieku nama direktora Šīraka atbalsta – oi, oi, oi…. Šīraks stutēja mūs.”
Rita Trence, dziedātāja: “Uldim ir savs stils, ko citiem dziedātājiem grūti atdarināt. Kad dziedāja viņš pats, tas bija vienkārši, nepiespiesti, dabiski. Bet nācās ļoti pacensties, lai padarītu Ulda stilu par savu. Taču tas bija ārkārtīgi svarīgi. Tādos saspringtos brīžos viņš teica – nu, ja vari, pamēģini vēl mazliet… Tā iedzīvojās “Trijjūgs iz tumsas”, “Pārdaugava ceriņos”…”
Juris Kļaviņš, diriģents: “Ilgus gadus korī “Ave Sol” abi ar Uldi Stabulnieku dziedājām basos, stāvējām plecu pie pleca. Pirmos gadu desmitus korī valdīja īpaša gaisotne, jo arī sapulcinātas bija īpašas individualitātes, viena no tām Uldis Stabulnieks. Kaut gan tajā laikā darījām lielas un atbildīgas lietas, starpbrīžos un īpaši izbraukumos valdīja nepārtraukts humors. Un viens no šīs jautrības rosinātājiem bija tieši Uldis. Tagad lielākoties no radio pazīstamas tautā iemīļotā komponista vieglā žanra dziesmas, bet viņš ir pievērsies arī kora mūzikai. Sarakstījis arī pāris vienbalsīgu dziesmu korim, kas ir visai neparasti. Ulda Stabulnieka piemiņai 21. novembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā, piedaloties korim “Jubilate”, universitātes simfoniskajam orķestrim, Ievai Akuraterei un Jurim Hiršam ar teātra dziesmām, mēģināsim atvērt Ulda skaistākās kora dziesmas kā Ojāra Vācieša piemiņai veltītā “Piesaukšana” par sirdsapziņu, kas pāri senču kauliem buras, “Rīga”, pie kuras mūsu katra pulsa sitiens un, protams, arī kori dzied “Tik un tā” ar Māras Zālītes vārdiem.”
Jānis Zirnis, diriģents: “Ar Uldi Stabulnieku mūs saistīja ciešas draudzības saites kopš karavīru ansambļa “Zvaigznīte” laikiem. Vēlāk, jau vieglās mūzikas ansamblī, kad kādos padsmit koncertos Uldis jau bija dziedājis un dziedājis “meitene, zeltene, klausies, kā pukst mana sirds”, vienvakar ar saksofonu šajā ampluā uz skatuves nācās kāpt man. Septiņdesmito gadu beigās Uldis Stabulnieks vadīja toreizējās Filharmonijas vokāli instrumentālās mūzikas ansambli, kurā dziedāja Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs. Aizbrauca sniegt koncertu uz toreizējo Vācijas Demokrātisko Republiku padomju armijas karavīriem, un tur afišā melns uz balta rakstīts, ka uzstāsies ansamblis “pod rukovodstvom I Stambulā – niekea” (krievu. val.), acīmredzot ar to uzvārda saprašanu bija misējies. Uldim Stabulniekam ir arī ļoti skaistas kora dziesmas. 2003. gadā Dziesmu svētku noslēguma koncerta programmā iekļāvu Krišjānim Baronam veltīto dziesmu “Barons” ar Ojāra Vācieša dzeju par šo vislatviskāko latvieti. Ļoti vēlējos, lai šī dziesma izskan Mežaparka Lielajā estrādē. Un kora “Kamēr” izpildījumā tas arī notika.”
Ruta Stabulniece, Ulda Stabulnieka dzīvesbiedre: “Šo grāmatu vēru ar trīcošām rokām. Jo mīlestībā pret Uldi man nācās dalīties ar visiem pārējiem. Protams, ka paliku ēnā… Un vai, cik daudz no grāmatā uzrakstītā nemaz nebiju zinājusi! Visgaišākās atmiņas saistās ar jaunību, kad Uldis tikko pārnāca no armijas, bijām iemīlējušies un viņš tik ārkārtīgi interesanti kā lielu joku stāstīja par armijā piedzīvoto. Bija gan ziedu laiki, gan tādi, kad viņš spēlēja “Ģipša fabrikā”. Nāca arī nejauki pasūtījumi, Uldis zināja, ko spēlēt jebkurai gaumei. Man vismīļākā dziesma ir “Pērles”, kur kaisu pērles smiedamies, un par māti ar plūmēm priekšautā, jo arī pati nāku no laukiem. Mans vīrs ļoti mīlēja Skaistkalni, no kuras esmu cēlusies. Kad viņš pirmoreiz to ieraudzīja, iesaucās – kas par skaistu vietu, kur zāle tik briesmīgi bieza un krūmi tik kupli un ogas tik milzīgas!”
