Daiga Mazvērsīte
Daiga Mazvērsīte
Foto – Valdis Semjonovs

– Kāda Jums pašai kā autorei ir grāmatas pēcgarša? 2

Deviņdesmitajos gados presē parādījās ziņas, ka dzīvē ienākusi liela un skaista mīlestība, taču ne katrai lemts īstenoties lielā un skaistā kopdzīvē… Uldim kā jau daudziem tā laika radošiem cilvēkiem atņēma to galveno instrumentu, ar ko varēja izpausties. Tas bija Radio orķestris, kuru likvidēja 1995. gadā. Tolaik pastāvēja dilemma, ko likvidēt – Radio kori vai orķestri? Nez kāpēc diskusijas nenotika, vien Uldis pats publicēja lielu rakstu ar jautājumu – kāpēc jāatsakās no orķestra? Mūziķi sapratīs – ja vajag iestudēt skaņdarbu, radīt lielisku aranžējumu un nav tās savas radošās “bandas”, tad kur ies? Protams, pie radio mūziķiem, kuri ir savējie, profesionāļi… ­Stabulniekam arī bija pieeja radio studijā, bet, ja tev atņem šo instrumentu, nav vairs arī stimula rakstīt, un beigās viņš tā arī iekapsulējās kroga muzikanta nišā pianista amatā.

– Mana mīļākā Ulda Stabulnieka dziesma ir “Melodija” ar Ojāra Vācieša vārdiem “un deg un nodeg gladiolas, bet rokas ir kā bija klāt…”. Ar Uldi ir tā: paveikts ir ļoti daudz, bet varēja būt izdarīts vēl vairāk. Visam līdzi man nāk tā sajūta, kas, domāju, arī Uldi pavadīja pēdējos dzīves gados – šī aizmirstība. Sajūta, ka pēkšņi no sava pjedestāla esi nokritis zemē. Un tava sapņu pils, varbūt smilšu pils, ko esi būvējis, ir sagruvusi. Varbūt ne apzināti, bet tornītis ar “Tik un tā” un visas tautas mīlestību bija uzcelts krietni augsts. Un pēkšņi tu izrādies nevienam lāgā nevajadzīgs.

Sāpes par viņa skumjo likteni mani neatstāj. Rakstot grāmatu, bija ļoti grūti, brīžiem pat runājot, nāk raudiens. Es arī tā domāju – varbūt mēs, līdzcilvēki, kaut ko tomēr būtu varējuši darīt. Jo, izrādās, Uldim pēdējais publiskais koncerts esot noticis 2011. gada rudenī – gadu pirms viņa aiziešanas. Par to man izstāstīja Valdis Eglītis, ansambļa “Zvaigznīte” biedrs un draugs. Stradiņa universitātes aulā rīkots mediķu pasākums ar koru piedalīšanos. Valdis pastāstījis Uldim, ka skanēšot arī “Tik un tā”. Stabulnieks atbraucis ļoti labā noskaņojumā, sēdies dziesmas laikā pie klavierēm, pēc tam arī paballējies… Un varat iedomāties, kā pēc tāda koncerta ir ielīst kā alā, nevienam nevajadzīga cilvēka sajūtā.

Klavieres spēlēt pēdējā laikā viņš arī nevarēja kāju slimību dēļ. Bet visas Ulda dziesmas ir pie klavierēm radītas, klavieru pavadījumā dziedamas. Viņš prata atkodēt un izlasīt dzejas mūziku, atklāt to, ko dzejnieks gribējis pateikt. Nav neviena gabala, kur gatavai mūzikai būtu piemeklēta dzeja.

Ļoti interesanta ir Stabulnieka sarakste ar Viku Liepājā, iestudējot “Vējiem līdzi”, sarunas un diskusijas, kopīgi radoši meklējumi ar dzejniekiem… Kad Uldis Bērziņš “Velna māceklim” rakstīja dzejas pantus savā milzu rokrakstā, Stabulnieks tiem lika uzplaukt mūzikā. Viņš ir gandrīz vienīgais, kurš komponējis Rokpelni. Abi bija Rīgas apdziedātāji, Rīgas mīlētāji, Rīgas bruģa elpas ievilināti caur un cauri.

Reklāma
Reklāma
Deviņdesmitajos gados presē parādījās ziņas, ka dzīvē ienākusi liela un skaista mīlestība, taču ne katrai lemts īstenoties lielā un skaistā kopdzīvē… Uldim kā jau daudziem tā laika radošiem cilvēkiem atņēma to galveno instrumentu, ar ko varēja izpausties. Tas bija Radio orķestris, kuru likvidēja 1995. gadā. Tolaik pastāvēja dilemma, ko likvidēt – Radio kori vai orķestri? Nez kāpēc diskusijas nenotika, vien Uldis pats publicēja lielu rakstu ar jautājumu – kāpēc jāatsakās no orķestra? Mūziķi sapratīs – ja vajag iestudēt skaņdarbu, radīt lielisku aranžējumu un nav tās savas radošās “bandas”, tad kur ies? Protams, pie radio mūziķiem, kuri ir savējie, profesionāļi… ­Stabulniekam arī bija pieeja radio studijā, bet, ja tev atņem šo instrumentu, nav vairs arī stimula rakstīt, un beigās viņš tā arī iekapsulējās kroga muzikanta nišā pianista amatā.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.