Uldis Šmits: Upe un jūra 0
Tāpat kā Latvija, nesen arī Igaunija simboliski atzīmēja faktu, ka atgūtās neatkarības posms nu ir ilgāks par pirmo valsts pastāvēšanas periodu, kas tika pārtraukts 1940. gadā.
Tikai tagad redzams, cik pārlieku īss bija šis nozīmīgais periods, it kā operas atskaņojums būtu apklusināts jau tūlīt pēc uvertīras, apgalvo igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks, kurš salīdzina pirmskara brīvvalsti ar upi starp diviem padomju “okupācijas dubļainajiem krastiem”. Viņa pārdomu fragmentus pārpublicējis izdevums “Courrier International”, bet mums šīs atziņas varētu būt noderīgas arī tāpēc, ka igauņu prozaiķa un dramaturga darbi Latvijā ir labi pazīstami. Tāpat izdevniecībā “Lauku Avīze” izdoti viņa romāni “Rijkuris jeb Novembris” un “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”.
Andruss Kivirehks spriež, ka 1940. gadā igauņu sajūtas varēja būt gluži līdzīgas tām, kas nedeva mieru 1991. gada dramatisko notikumu brīžos. Atcerēsimies, augusta puča dienās arī Latvijā ļoti daudziem pa galvu jaucās doma, vai brīvība beidzas, īsti nemaz neiestājusies. Tomēr Augstākā Padome 21. augustā atcēla 1990. gada 4. maija “Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteikto pārejas periodu, un izrādījās, ka valsts faktiskās neatkarības laika skaitīšana tiešām var atkal sākties.
Bet Andruss Kivirehks runā par Igauniju, un, viņaprāt, valsts pastāvēšana būs pilnīgi nodrošināta, kad tagadējās brīvības laikmetā dzimušie pilsoņi kļūs par vairākumu. Tad upe pārtaps jūrā “bez dubļainiem krastiem”. Kā redzams, pazīstamais intelektuālis nākotni uzlūko ar ticību. Un arī nebaidās izskatīties vecmodīgi patriotisks.
“Pirmās” neatkarības posma nesaraujamā saistība ar “otro” iezīmē valstiskuma turpinājumu, jo valsts ir viena – 1918. gadā proklamētā un brīvības cīņās izkarotā. Šī patiesība, par kuru mums atgādina Kivirehks, attiecas tiklab uz Igauniju, kā uz Latviju. Dīvainā kārtā valstiskās pēctecības svarīgumu apliecināja arī Rīgā sarīkotais nepilsoņu kongress, kurā izskanēja gluži pretēja politiska prasība. Proti, “revidēt” kādreiz Augstākās Padomes dokumentos, tātad 4. maija Deklarācijā, esošās atsauces uz okupāciju un 1918. gadā proklamētās valsts kontinuitāti. Īsi sakot, nocirst Latvijas vēsturiskās saknes. Tādas prasības izvirzīšanā arī pastāv zināma pēctecība. Varētu atskatīties tālākā pagātnē, bet, ja ņemam par atskaites punktu 1990. gada 4. maiju, tad jāatceras, ka todien notika arī LKP CK birojs, kas uzdeva visām partijas struktūrām izvērst pretdarbību Neatkarības deklarācijas īstenošanai. Vēl jāatceras, ka LR Augstākajā Padomē LKP “uz PSKP platformas” un interfronti idejiski pārstāvēja frakcija “Līdztiesība”. Nupat nosauktie un vēl daži veidojumi ar lielu dedzību cīnījās pret valsts atjaunošanu, bet, kad tam vairs nebija nozīmes un vecajiem vēžiem kopā ar klāt pienākušajiem nācās iekārtoties citās kulītēs, daudzi agrākie “Līdztiesības” ideoloģiskie uzstādījumi pārceļoja uz “PCTVL” un tad, izejot tālāku atlasi, arī uz “Saskaņas centru”. Tāpēc attiecīgo partiju politiķu klātbūtne un iesaistīšanās Nepilsoņu kongresā un citos tāda veida pasākumos ir tikpat likumsakarīga kā viņu pērnais atbalsts divvalodības referendumam. Kas, izmantojot “SC” vadības iecienīto leksiku, arī bija “tikai instruments” noteiktam lietojumam. Parasti tādai kā valsts šantažēšanai, ko piekopj atšķirīgā intensitātes pakāpē un pieklusina brīžos, kad vēlams “neaizbaidīt latviešus”, kuri reizēm ir vajadzīgi.
Tas visnotaļ atgādina ūdens duļķošanu no kāda pagātnes krasta. Kamēr laika plūsma turpina uzņemto gaitu.
