Uldis Šmits: Trampa politika kļūst par pārbaudījumu visiem 0
Atbilde uz pēdējā laikā atkal izskanējušajiem pieņēmumiem par Trampa darbošanos Kremļa režīma labā būtu atstājama ASV atbildīgo iestāžu un pirmām kārtām Kongresa ziņā. Nav šaubu, ka atbilde tiks sniegta. Bet mums jāielāgo amerikāņu presē (“New York Times” un “Washington Post”) rakstītais, ka pērn Tramps privātās sarunās esot izteicis vēlmi, lai ASV izstātos no NATO. Vai ka viņš, pretēji ierastajai praksei, tur noslēpumā no visiem, pat Baltā nama amatpersonām, to, ko apspriedis divatā ar Putinu.
Anonīmo avotu stāsti attiecas uz pagājušo gadu, kad aprīļa sākumā Vašingtonā notika arī Trampa tikšanās ar Baltijas valstu galvām. Toreiz pieņēma deklarāciju, kurā, starp citu, “ASV, Igaunija, Latvija un Lietuva atkārtoti apliecina savu dzelžaino apņemšanos ievērot Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu” un “vairot NATO kapacitāti”. Kopumā visnotaļ iedrošinošs dokuments, ko Tramps ir parakstījis, kaut gan viņš diez vai to vispār atceras.
Pati tikšanās un arī deklarācija bija veltīta Baltijas valstu simtgadei un partnerības nostiprināšanai ar ASV.
Baltiešiem, tostarp Latvijas nākamajai valdībai, ir svarīgi šo kursu uzturēt, neraugoties uz Trampa nepatiku pret Eiropas Savienību un divdomīgo attieksmi pret Ziemeļatlantijas aliansi, kurā eiropieši, viņaprāt, iegulda par maz līdzekļu. (Šis pārmetums gan nav adresēts Baltijas valstīm – tām drīzāk tiek izvirzītas pretenzijas banku sektora nepietiekamas uzraudzības sakarā.) Alianses finansēšanas jautājums tad arī kalpo par galveno nesaskaņu iemeslu vai ieganstu.
Pērn jūlijā tas izraisīja strīdus NATO samitā Briselē, kur it kā izdevās panākt kompromisu. Baltā nama saimnieks nepaguris tvītoja un pasākuma noslēgumā pauda, ka alianse nu “ir ļoti varena un daudz spēcīgāka nekā pirms pāris dienām”, kad viņš pats bija vaicājis, “kāda jēga no NATO, ja Vācija maksā Krievijai miljardiem dolāru par gāzi?” Pēc tam Tramps Helsinkos tikās ar Putinu un, mīklainu pārrunu iespaidots, publiski apšaubīja savas valsts drošības dienestu atzinumus par Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanu norisē. Minētās atklāsmes izraisīja pamatīgu vētru, tāpēc Tramps pavēstīja, ka Helsinkos vienkārši pārteicies.
Viņš pamanījies radīt diezgan lielu jucekli gan globālā mērogā, gan ASV, kur ir ticis paralizēts federālo iestāžu darbs, jo Kongresa pārstāvju palātas demokrātu vairākums atteicās apstiprināt budžetu jeb, pareizāk, atlicināt naudu Trampa iecerētā mūra izbūvei uz robežas ar Meksiku, kas viņa uztverē iemieso simboliska priekšvēlēšanu solījuma izpildi. Trampa rosību vai iecirtību var vērtēt dažādi, un piekritēju viņam nudien netrūkst.
Pazīstamais franču rakstnieks Mišels Velbeks nesen izdevumā “Harper’s” publicēja eseju “Tramps ir labs prezidents”, kurā sev raksturīgajā provocējošajā manierē apcer norises pasaulē un uzslavē ASV prezidenta aizstāvēto izolacionismu (tādējādi “amerikāņi mūs atstāj mierā”) un to, ka Tramps “saplēš līgumus”, ko uzskata par Amerikai neizdevīgiem. Velbeks ir paradis žonglēt ar realitāti, bet Tramps to reizēm dara, būdams varenākās valsts vadītājs.
Viņa politika kļūst par pārbaudījumu visiem, taču tā nevilšus izgaismo jau ielaistās problēmas.
Vašingtonas spiediens, iespējams, beidzot ir iekustinājis Korejas pussalas denuklearizāciju. Pirms Baltā nama draudiem izstāties no līguma par Eiropā izvietoto tuvās un vidējās darbības rādiusa raķešu likvidāciju gandrīz neviens neuztraucās, ka Krievija jau krietni ilgi līgumu pārkāpj. Tāpat ASV izstāšanās no 2015. gadā pārsvarā eiropiešu pūliņiem panāktās daudzpusējās vienošanās par Irānas kodolprogrammas ierobežošanu bija pārsteidzīga, bet pievērsa uzmanību bīstamajai situācijai, ka Teherāna turpina pilnveidot ballistiskās raķetes un destabilizēt stāvokli reģionā.
Var saskatīt gan politisku, gan ekonomisku zemtekstu Vašingtonas asajos iebildumos pret “Nord Stream – 2” projektu, tomēr vēl skaidrāk nojaušams tas, ka Baltijas jūrā no Krievijas uz Vāciju vilktais gāzes vads būs Maskavai noderīgs ierocis. Izmantojams Ukrainas saimnieciskajai graušanai un varbūt arī paredzētajai Baltkrievijas “integrēšanai” Krievijas sastāvā, nerunājot par Eiropas enerģētiskās atkarības palielināšanu. Teju jāprasa, kurš īsti strādā Kremļa interesēs?
ASV varas un pilsoniskās aprindas šis jautājums tagad stipri nodarbina. Eiropas politiķi parasti izvairās nodoties tik nepatīkamām attīrīšanās kūrēm. Bet tādas ir vajadzīgas, ja viņi grib stāties pretī jau esošajiem un vēl gaidāmajiem, kā pieņemts sacīt, izaicinājumiem jeb patiesībā mēģinājumiem sašķelt un iznīcināt Rietumu kultūrtelpu.
