Uldis Šmits: Sveiciens no “krievu pasaules” 0
Pa publisko telpu jau krietni izceļojis Maskavas NVS valstu institūta politoloģijas doktora Mihaila Aleksandrova ierosinājums par rietumnieku nolikšanu “dilemmas priekšā” – ja tie iebrūk Sīrijā, tad “mēs”, respektīvi, Krievija, “ieņemam Baltiju”.
Tagad tam pievienojies arī politiķa Vladimira Žirinovska sarunas videoieraksts, kuras laikā viņš izbļauj, ka “Baltijas valstis tiks okupētas vai pilnībā iznīcinātas”.
Dažus skaidrojumus sniedzis Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, un sausais atlikums no viņa sacītā ir rezumējams ar dažām frāzēm: pirmkārt, “ir grūti komentēt murgus”. “Absolūtais vairākums” gan Latvijā, gan Krievijā taču saprot, ka Baltijas valstis ir neatkarīgas NATO un Eiropas Savienības dalībvalstis, tāpēc runāt par iespējamu okupāciju ir bezjēdzīgi.
Nekas cits neatliek kā daļēji piekrist. Un kaut ko piebilst. NVS valstu institūts varbūt arī ir mazpazīstams, tomēr jau paguvis pieteikt sevi noteiktās jomās un visvairāk “tautiešu” politikas jomā, kas ir tā pamatspecialitāte. Piemēram, pirms dažiem gadiem Latvijas vēstniecība Krievijā atteicās izsniegt iebraukšanas vīzas trim institūta līdzstrādniekiem, kuri gatavojās Rīgā piedalīties fonda “Krievu pasaule” rīkotajā diskusijā “Par svarīgākajiem uzdevumiem Krievu pasaules saglabāšanā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā”. Toreiz institūta vadība bija sašutusi un aicināja Krievijas Ārlietu ministriju “neatstāt bez uzmanības Latvijas varasiestāžu izaicinošo lēmumu”, kas saasina starpvalstu attiecības un iegrožo “sabiedrības dialogu”. Institūta dibinātāju skaitā ir Krievijas valsts un Maskavas pašvaldības varas struktūras, kas uzticēja tā vadīšanu NVS un tautiešu lietas aprūpējošās Valsts domes komitejas priekšsēdētāja vietniekam Konstantīnam Zatuļinam.
Tātad diez vai institūts var sūdzēties par politiskās aizmugures un politisko pasūtījumu trūkumu. Un diez vai nejaušības dēļ institūta “Baltijas nodaļas” priekšgalā atrodas tieši Mihails Aleksandrovs. Viņa ieteiktie risinājumi mums varbūt liek nojaust, kāda ir minētās nodaļas pētnieciskā darba ievirze.
Vai nu šā politologa prātojumi būtu “murgi”, sava veida izmēģinājuma balons vai savdabīgs pašapliecināšanās mēģinājums, tomēr nenoliegsim, ka viņš pārstāv arī samērā izplatītu domu strāvojumu un politisku skatījumu. Tas gan, tiesa, nav raksturīgs “absolūtajam vairākumam”, bet, kā labi zināms no pagājušā gadsimta pieredzes, traģiskākos notikumus parasti izraisa mazākums sākotnēji mazpazīstamu indivīdu pasviestu ideju iespaidā. Tāpēc pārmetumi par ziloņa uzpūšanu īsti nav vietā. Saprotams arī, ka tamlīdzīga atklātība spēj samulsināt mūsu labticīgās amatpersonas vai, piemēram, “Rižskij dvorik” biznesā iesaistītos ļaudis, tomēr labāk ir skaidri apzināties, ka, tā teikt, tāds viedoklis – ne jau Aleksandrovam un Žirinovskim vien – pastāv, un izdarīt atbilstošus secinājumus. Viens no tiem pat varētu būt savā ziņā rosinošs – Baltijas valstu pretinieki tās arvien uzlūko par vēsturisku un politisku kopumu. Baltiešiem jādara tāpat.
