Uldis Šmits: Spriešanai, šķiet, ticis patērēts krietni vairāk enerģijas nekā Latvijas robežsargu dienesta apstākļu uzlabošanai 6
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Varbūt domājām, ka Eiropas Savienības patvēruma politika uz Latviju attiecas diezgan mazā mērā. Nevis praktiski, bet drīzāk teorētiski. Tāpēc vienmēr esam bijuši gatavi ielaisties gandrīz līdz baltkvēlei nokaitētās savstarpējās diskusijās.
Atcerēsimies pirms dažiem gadiem sacelto jezgu ap juridiski nesaistošo ANO Globālo migrācijas paktu vai palaikam uzplaiksnījušās debates par ES patvēruma sistēmas reformu, kuras sakarā mūsu uzmanība koncentrēta vienā punktā – negribam obligātās “bēgļu sadales” kvotas (tās patiešām ir pilnīgi neauglīga iecere).
Mūsu partijām migrācijas tēmas iztirzāšana bijusi diezgan ienesīgs iekšpolitisks pasākums. Kamēr Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra jeb “Frontex” rosās kaut kur pie Vidusjūras. Nu, lai rosās.
Spriešanai, šķiet, ticis patērēts krietni vairāk enerģijas nekā Latvijas robežsargu dienesta apstākļu uzlabošanai, materiālai nodrošināšanai vai atbilstošas infrastruktūras izveidei. Tagad radies steidzams iemesls to darīt un prasīt papildu naudu no ES budžeta (2021–2027), kurā paredzēts atvēlēt migrācijas un robežu pārvaldības jomai finansējumu 22,7 miljardu eiro apmērā. Ministru kabinets tikai nupat, 17. augustā, atbalstīja grozījumus likumos, kas sekmēs mūsdienīgu infrastruktūras objektu izbūvi uz Latvijas robežas ar Baltkrieviju…
Vajadzīgi ne tikai lielāki līdzekļi, bet arī izpratne, ka Baltijas valstu ģeogrāfiskais novietojums tās nesargā no migrācijas plūsmām. Mūsu valdošās aprindas savas ieinteresētības vai nepietiekamas tālredzības dēļ ilgstoši uzlūkoja Latviju galvenokārt kā tiltu starp Rietumiem un Austrumiem, nevis kā Eiropas Savienības ārējo robežu vai Ziemeļatlantijas alianses austrumu flangu.
Kaimiņos esošā Putina režīma izvērstais hibrīdkarš pret demokrātijām neviesa šajā skatījumā pārliekas izmaiņas. Savukārt Baltkrievija likās nesatricināmi stabila, un Lukašenko, kaut arī “pēdējais diktators”, daudzu acīs bija (un paliek) lāga vīrs, ar kuru pie gadījuma var padzenāt ripu. Diez vai kādam vispār ienāca prātā, ka viņš, pat būdams Viļņas nostājas un Rietumu sankciju nokaitināts, akceptēs nez kam piederošo ideju par nelegālo migrantu “tūrismu”, lai radītu krīzi Lietuvā un Latvijā.
Gan jāatceras, ka no Baltkrievijas nākušas divas atšķirīgas ļaužu straumes. Pirmā bija baltkrievu politiskie bēgļi vai vienkārši diktatūras nomāktie cilvēki, kas meklēja patvērumu Polijā un Baltijas valstīs un to vien prasīja kā iespēju strādāt vai uzsākt biznesu un būt noderīgiem jaunajās mītnes zemēs. (Pie mums viņi sastapa birokrātiskus šķēršļus un pusgadu ilgu termiņu bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanai.) Otrajā ir, cik noprotams, pārsvarā Bagdādē ar tūrisma firmu starpniecību piesaistītie migranti, kurus Lukašenko režīms izmanto par hibrīdkara ieroci, ņemot vērā viņu vēlēšanos iekļūt Vācijā vai citviet.
Taču Latvijā šogad aizturētie daži simti robežpārkāpēju un pat Lietuvas daži tūkstoši jau tuvākajā nākotnē varētu kļūt par mūsu pusē ierastu normu. Bet Eiropas Savienības mērogā pērn saņemtie aptuveni 470 vai 480 tūkstoši patvēruma pieteikumu jeb mazākais skaits pēdējā desmitgadē, iespējams, bija nosacīts daļēji pandēmijas izraisīts klusums pirms vētras. Afganistāna, kura ir viena no pastāvīgajām migrācijas t. s. izcelsmes valstīm (pagājušajā gadā no turienes Eiropā ieplūda 15%), var šajā ziņā apsteigt Sīriju (27%) un sagādāt problēmas ar grūti paredzamām sekām.
Ne velti ES augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels nodēvēja talibu atgriešanos Kabulā par nozīmīgāko, respektīvi, Eiropai nepatīkamāko ģeopolitisko notikumu kopš Krimas aneksijas. Tiesa, Lietuvas premjere Ingrīda Šimonīte apšauba, vai Lukašenko režīms ies organizēt čārterreisus uz Minsku arī no Kabulas, tomēr Baltijas valstis nenoliedzami izjutīs migrācijas spiediena pieaugumu. Ko vēl vairos klimata pārmaiņu iekustinātie procesi.
Šobrīd Rietumos teju visas augstās amatpersonas atzīst saistībā ar Afganistānu pieļautās kļūdas situācijas novērtējumā. Iekams tā pārvēršas par kārtējo ārkārtējo situāciju. Kā jau tas allaž bijis. Katrā ziņā Eiropas Savienībā debates par migrācijas politiku atsāksies ar jaunu sparu un baltieši nu ir guvuši uzskatāmu pieredzi, lai skaļāk izteiktu savu vienoto viedokli. Protams, ja tāds pastāv.
