Uldis Šmits: Sienot sēru lentes pie karogiem, neaizmirsīsim, ka Latvijas traģiskā vēstures pieredze var būt noderīga 4
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jūnija simboliskie datumi nevilšus liek iztēloties, kādā ideoloģiskā mērcē tos turpmāk būs atļauts pasniegt Krievijā. Tur Putina ierosmē Valsts dome izstrādāja grozījumus likumā “par padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā iemūžināšanu”, kuri aizliedz “publiski pielīdzināt” PSRS “mērķus, lēmumus un darbības” nacistiskās Vācijas un ass valstu “mērķiem, lēmumiem un darbībām Otrā pasaules kara laikā”.
Likums attiecas uz Lielo Tēvijas, respektīvi, PSRS un Vācijas, karu, taču grozījumi, cik noprotams, skar visu Otro pasaules kara periodu. Skaidrs, ka jaunizceptais pants iegrožos to Krievijas vēsturnieku darbu, kuri analizē notikumus atbilstoši akadēmisko pētījumu vai diskusiju ietvaros vispārpieņemtajām normām.
Nerunājot par publicistiem, kurus sevišķi mulsina (bet dažiem liek pievērsties melnajam humoram) Krievijas likumdevēju ideja, ka nedrīkst apstrīdēt “PSR Savienības humanitāro misiju Eiropas valstu atbrīvošanā”.
Tā gan iesākās kā “atbrīvošana” no kapitālisma jūga, bet nekādā ziņā ne no nacistiskās Vācijas, kura bija PSRS stratēģiskā partnere. Pēc kara Maskava noliedza Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu esamību, tāpat kā, piemēram, patiesību par Katiņu.
Līdz PSRS pastāvēšanas izskaņā Gorbačovs atzina, ka 1940. gada pavasarī šo noziegumu pastrādāja NKVD pēc Staļina pavēles, un vēlāk Polija saņēma arī Krievijas pirmā prezidenta Jeļcina atvainošanās vārdus. Tiesa, Maskava atteicās vērtēt Katiņas masu slaktiņu kā noziegumu pret cilvēci, un Krievijas t. s. patriotiskā prese un dažādi, pagaidām samērā margināli, ideologi meklēja tam dažādus attaisnojumus, tomēr 2010. gadā formālais valsts galva Medvedevs nodeva Varšavai vairākus desmitus sējumu ar izmeklēšanas materiāliem. Tagad tas liekas neiedomājams žests no tāla un politiskā ziņā pavisam cita laikmeta.
Tāpat nāk prātā pirms desmit gadiem dibinātā Krievijas un Latvijas vēsturnieku komisija (par ko iepriekš bija panākta vienošanās Valda Zatlera vizītes gaitā), ko daudzi uzlūkoja par sava veida atkušņa pazīmi starpvalstu attiecībās un plašāk pavērtu iespēju piekļūt Krievijas arhīviem.
Varbūt pat par pirmo soli Latvijas nelikumīgās okupācijas fakta atzīšanas virzienā. Lai gan agrāk izveidoto divpusējo komisiju (Krievijas un Polijas, Krievijas un Lietuvas) darbs neliecināja, ka tās būtu uztveramas kā “neatkarīgs koleģiāls akadēmiskais institūts”, jo iesaistītajiem krievu zinātniekiem vajadzēja pielāgoties valdošo aprindu uzturētajai vēstures versijai.
Natālija Ļebedeva tika vainota pašdarbībā un pārpratumu sēšanā, kad viņa kopā ar lietuviešiem sagatavota dokumentu krājuma (2006) ievadā secināja, ka 1940. gada jūnijā iesākās Lietuvas un pārējo Baltijas valstu okupācijas un aneksijas process… Ja atceramies, Latvijas puse 2014. gadā sakarā ar Krievijas agresiju Ukrainā pavēstīja, ka pārtrauc dalību vēsturnieku komisijā, un iesaldētais projekts tādā stāvoklī arī palika par spīti zināmām Maskavas pūlēm to atsaldēt un dažādām citādām peripetijām.
Savulaik Boriss Sokolovs mūs brīdināja, ka Kremlis labprāt veido tamlīdzīgas komisijas savā kādreizējā ietekmes telpā ar nolūku “radīt tādu vēstures ainu, kas nebūtu pretrunā ar Maskavas oficiālajām politiskajām nostādnēm”.
Tagad šāda aina pat ar milzīgiem propagandas resursiem ārpus Krievijas vairs nav uzburama. Izņemot Baltkrieviju, kur Lukašenko nupat pasludinājis 17. septembri (datumu, kad sarkanarmija 1939. gadā iebruka Polijā) par tautas vienotības dienu.
Interesanti, pats Putins politiski attālajā 2009. gadā, gatavodamies viesoties atceres pasākumos Gdaņskā, izklāstīja “Gazeta Wyborcza” dažas tēzes, ko šodien diez vai būtu sacījis – “amorālā rakstura Molotova–Ribentropa pakts saņēmis Krievijā nepārprotamu parlamentāru novērtējumu”, “bez jebkādām šaubām Molotova–Ribentropa pakts ir jānosoda”, “jelkāda vienošanās ar nacistisko Vāciju bija nepieņemama un tai nebija nekādu praktisku realizācijas perspektīvu”…
Viņš gan arī toreiz pārsvarā uzvēla atbildību Anglijai un Francijai, taču Polijai, protams, netika piedēvēta galvenās kara provocētājas loma. Toties tagadējā Kremļa interpretācijā pakts bija pat ļoti pieņemams un apsveicams. Jo “praktiskās realizācijas perspektīvas” parādījās nekavējoties.
Nostādnes par Igauniju, Latviju un Lietuvu nav īpaši mainījušās. Pērn daudz piesauktajā “The National Interest” rakstā Putins atkārtoja, ka Baltijas valstis 1940. gadā esot pievienojušās Padomju Savienībai labprātīgi un saskaņā ar tajās ievēlēto “varas iestāžu” gribu. (Latvijas gadījumā par to parūpējās zem okupantu stobriem tapusī “tautas saeima”.)
Sacerējuma aktuālais vēstījums tomēr bija, ka lielvalstīm vajag atkal sēsties pie sarunu galda, lai, tā teikt, risinātu drošības problēmas globālā mērogā. Proti, vienoties par ietekmes sfērām kā vecajos labajos Jaltas laikos. Tādējādi noteiktā pagātnes skatījumā atspoguļojas tagadnes politiskās vēlmes un arī prakse, kura arvien vairāk atgādina totalitārās iekārtās piekopto.
Šī iemesla dēļ Kremlis slimīgi uztver staļinisma nosodījumu, bet Putins sevišķi lamāja Eiroparlamenta rezolūciju “par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei” (2019), kurā, starp citu, norādīts uz “Krievijas pašreizējās vadības centieniem izkropļot vēsturiskos faktus”, savukārt ES dalībvalstis aicinātas “principiāli izvērtēt totalitāro komunistisko režīmu un nacistiskā režīma pastrādātos noziegumus un agresijas aktus”. Tāpēc, sienot sēru lentes pie karogiem, neaizmirsīsim, ka Latvijas traģiskā vēstures pieredze var būt noderīga.
