Uldis Šmits: Cik lielā mērā ES valstis iespaidojamas ar dažādām manipulācijām? 2
Agrāk Vācijā ne pārāk bieži atklāti parādījās informācija par valsts drošības dienestu izdarītajiem secinājumiem, ja šī informācija attiecās uz Krieviju. Tagad dažādas vārdos nosauktas vai nenosauktas amatpersonas vairs īpaši nevairās publiski izteikties.
Piemēram, gada sākumā tika darīts zināms, ka pērn notikušais vērienīgais kiberuzbrukums Bundestāga datortīklam esot bijis Krievijas organizēts. Bet it sevišķi saistībā ar bēgļu krīzi radās aizdomas par čekas stila t. s. aktīvo pasākumu piekopšanu pret Vāciju, tāpēc Merkeles valdība uzdeva federālajam izlūkdienestam un Konstitūcijas aizsardzības birojam izvērtēt stāvokli. Pavisam nesen tīmekļa žurnāls “The Huffington Post” apcerēja no citiem avotiem aizgūto ziņu par Maskavā sastādīto sarakstu, kurā Eiropas Savienības valstis sarindotas noteiktā secībā – atkarībā no tā, cik lielā mērā šo valstu sabiedrība un politika ir iespaidojama ar dažādām manipulācijām. Vācija droši vien neatrodas viegli iespaidojamo kategorijā, taču apstākļu sakritības un valdības pārsteidzības dēļ valsts ir nonākusi sarežģītā situācijā, ko Eiropu sašķelt gribošais Kremlis izmanto, aktivizējot ietekmes tīklus un propagandas kanālos iztēlojot Vāciju par īstu bēdu ieleju. Taču Vācijas valdības destabilizācija ir grūts uzdevums. Partijas “Alternatīva Vācijai” savā ziņā likumsakarīgā ienākšana federālo zemju parlamentos un vēlāk droši vien arī Bundestāgā nepavisam nenozīmē, ka šai pēdējā laikā Maskavas atbalstītajai partijai ir izredzes nokļūt kaut vienas federālās zemes valdošajā koalīcijā. Landtāgi, iespējams, būs drusku skaļāki, bet caurmēra vācu vēlētājam ne pārāk patīk trokšņa cēlāji, un protesta balsis ieguvušie deputāti laika gaitā parasti pieklusina toni vai tiek no varas gaiteņiem izvadīti. Protams, diskusijas notiek arī valdošajās aprindās, tāpēc ir iespējama, piemēram, Merkeles vadīto kristīgo demokrātu šķelšanās, kas var mainīt politisko ainu, bet ne valstiskos pamatus.
Krasākas pārmaiņas drīzāk ir iezīmējušās Kremļa taktikā, par ko liecina informatīvais, finansiālais un cita veida atbalsts Eiropas galēji labējām partijām, nepiemirstot arī galēji kreisās. Iepriekš Maskava acīmredzami deva priekšroku procesam, ko reizēm mēdz dēvēt par “šrēderizāciju”, proti, tās vai citas valsts elites un lēmumu pieņēmēju korumpēšanai. Tomēr izrādījās, ka pat samērā “šrēderizētas” aprindas, ar retiem izņēmumiem, nosoda Krimas aneksiju. Ne jau aiz īpašas mīlestības pret ukraiņiem, bet vienkārši tāpēc, ka Eiropas politiķi jutās spiesti kaut ārēji izrādīt uzticību viņu pašu piesauktajiem demokrātiskajiem un starptautisko tiesību principiem. Putins, šķiet, saprata, ka rietumvalstu amatpersonas, kas darbojas demokrātisko vērtību sistēmas ietvaros, nevar tās gluži ignorēt, tāpēc uzbrukums tika pavērsts pret pašu vērtību sistēmu.
Ja vācu preses un “The Huffington Post” pieminētais saraksts pastāv, tad Latvijai tajā droši vien atvēlēta, tā teikt, pienācīga vieta, jo “šrēderizācijas” pakāpe ir augsta, savukārt partiju vēlme skaidrot būtiskus lēmumus – visai maza. Vēl šobaltdien nav pat jēdzīgi izskaidrota “Vienotības” dedzība gāzt pašas “Vienotības” vadīto valdību, pakļaujot Latviju riskam no drošības viedokļa saspringtā brīdī. Bet skaidra nostāja un atklātas sarunas uzturēšana (vai vismaz vēlētāju neturēšana par muļķiem) arī palīdz sargāt valsti no ārējām manipulācijām. Tādēļ Latvijas partijām un iestādēm nenāktu par sliktu šo to noderīgu aizgūt no mūsu tagad kritizētās Vācijas politiskās kultūras. Galu galā esam vienā sasaistē. Un turklāt vienā sarakstā.
