Uldis Šmits: Rietumu bizness, kas ērti iekārtojies Ķīnas tirgū, riskē daudz zaudēt 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jūlijā Vācija pārņēma Eiropas Savienības Padomes prezidentūru, un šajā sakarā kanclere Angela Merkele kopā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju Urzulu fon der Leienu mēneša sākumā sarīkotā videodialogā, bet vēlāk preses konferencē pievērsās dažām aktuālām tēmām.
Tajā skaitā attiecībām ar Ķīnu. Honkongā nerimstošo protestu un represiju gaismā.
Fon der Leiena sacīja, ka Pekina ir svarīgs partneris, bet tajā pašā laikā sistēmisks pretinieks. Savukārt Merkele ieteica izvērst diskusijas ar Ķīnas komunistisko režīmu.
Proti, kādā veidā Honkongā, kas līdz 1997. gadam atradās britu pārvaldībā, varētu tikt saglabāts savulaik saskaņā ar Londonas un Pekinas vienošanos ieviestais princips “viena valsts, divas sistēmas”.
Tagad tas ir klaji pārkāpts, jo Pekinā jūnija beigās pieņēma likumu, kas pakļauj autonomo teritoriju pastiprinātai policejiskai un arī politiskai uzraudzībai. Nacionālās drošības, stabilitātes un terorisma apkarošanas vārdā.
Jau pienāk vēstis par disidentu darbu izvākšanu no bibliotēkām un izglītības programmu pielāgošanu Sji Dzjiņpina ideoloģiskajam kursam.
Bet aktīvāki protestētāji jeb “teroristi” turpmāk tiks nogādāti uz kontinentālo Ķīnu sodīšanai.
Globālā tīmekļa vadošie uzņēmumi “Facebook”, “Twitter” un vēl citi nolēmuši vairs nesniegt Honkongas vai būtībā Pekinas varasiestādēm informāciju par sociālās saziņas vietņu lietotājiem.
Taču jāskatās, cik noturīga būs šī apņēmība.
Rietumu bizness, kas ērti iekārtojies Ķīnas tirgū, riskē daudz zaudēt politisku ķildu vai nepatikšanu gadījumā.
Kā britu banka “HSBC” (dibināta 19. gadsimtā Honkongā, kādreiz pats vērtīgākais finanšu zīmols pasaulē), kas aizpērn atklāja ASV kompetentajām iestādēm telekomunikāciju uzņēmuma “Huawei” vadību kompromitējošus dokumentus par Irānai piemēroto starptautisko sankciju apiešanu, tāpēc Kanādā tika aizturēta firmas direktore un izcēlās skandāls, bet ”HSBC” teju nācās pamest Ķīnu, kur banka gūst lauvas tiesu peļņas.
Ar to pamācošais stāsts nebeidzās – ”HSBC”, gribēdama loboties ķīniešu acīs, silti apsveica Honkongas nokļūšanu zem Pekinas papēža, taču tad saņēma ASV valsts sekretāra Maika Pompeo pārmetumus, kas arī nav patīkami, tāpat kā iespējamība zaudēt licenci darbībai Savienotajās Valstīs.
Baltā nama, respektīvi, Donalda Trampa administrācijas skatījumā Ķīna ir galvenais drauds, un šo nostāju 8. jūlijā apstiprināja FIB direktors Kristofers Vrejs.
Tomēr ekonomikā Ķīna Amerikai ir ne mazāk svarīgs partneris kā Eiropai, kura atkal grasās paust bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem, bet diez vai uzsāks asu strīdu ES līmenī, un jāšaubās, vai Eiropas bizness ies kaut kādā veidā atdarināt amerikāņu IT uzņēmumus.
Lai gan globāla brīvā tirgus apstākļos var rasties situācija, kad pamattiesību un konkrēti vārda brīvības trūkums kļūst par vienu no iemesliem, kas noved pie smagas visus skarošas ekonomiskas krīzes.
Trampa apsēstība ar Ķīnu, kura uzsūtījusi cilvēcei koronavīrusu, atstāj ēnā Putina “sistēmu”. Tā nupat tika iecementēta Krievijas konstitūcijas grozījumos jeb KF “prezidenta konstitūcijā”.
Mums Ķīna ir patālu, turpretī minētā “sistēma” tepat līdzās. Un pavisam tuvu atrodas Pleskava, kur kara tiesa pasludināja notiesājošu spriedumu (gan neiešķieba prokurora prasītos sešus gadus, bet aprobežojās ar naudassodu) žurnālistei Svetlanai Prokopjevai par “terorisma attaisnošanu”.
Lietas izmeklēšana, jāatgādina, jau sākotnēji kopš 2018. gada bija izpelnījusies starptautisku ievērību kā vēl līdz galam neiznīdētās neatkarīgās preses slāpēšanas piemērs.
Taču ir notikušas un joprojām notiek vairākas citas sava veida paraugprāvas, kas nav piesaistījušas pelnīto uzmanību.
Nerunājot par politiskās opozīcijas vajāšanu vai pārpalikušās demokrātiski noskaņotās pilsoniskās sabiedrības aprindu, it īpaši “ārvalstu aģentu” un “nevēlamo organizāciju”, metodisku graušanu.
Toties Kremlis ir gatavs ievērot t. s. Parīzes klimata vienošanos (kas patīk Makronam), pabeigt gāzesvadu “Nord Stream 2” (kas aizvien liekas svarīgs Merkelei) un apspriest paša Putina izraisīto vai uzturēto “lokālo konfliktu” risināšanu (ar Makronu, Merkeli un pārējiem ietekmīgajiem interesentiem).
Rietumvalstu vadītāji gan visumā labi zina, ar ko viņiem darīšana. Vienīgais nezināmais patiesībā ir Eiropas politiķu cena. Un – kas kuram galu galā maksās.
