Uldis Šmits: Rietumos pretindes meklējumi ieilgst 1
ASV Valsts departaments 3. augustā paziņoja, ka Skripaļu lietas sakarā paredzēts ieviest Krievijai noteikto sankciju otro kārtu, pamatojoties uz 1991. gadā pieņemto likumu par ķīmisko un bakterioloģisko ieroču kontroli un to pielietošanu.
Pirmās kārtas sankcijas Vašingtona sāka piemērot pērn 27. augustā, un tās saskaņā ar minēto likumu ir paplašināmas, ja aizliegtos ieročus lietojusī puse neapliecina gatavību no tiem atteikties un garantēt starptautiskas inspekcijas piekļuvi attiecīgajiem militārajiem objektiem.
Konkrētajā gadījumā sankciju pastiprinājums bija jāievieš jau pagājušā gada novembrī, taču Baltais nams vilcinājās, tāpēc Kongresa Pārstāvju palātas Ārlietu komitejas locekļi nesen publicēja aicinājumu likumu ievērot, lai tādējādi dotu atbildi Krievijai, kura vērsusi “ķīmiskos ieročus pret Apvienotajā Karalistē dzīvojošām personām”. Trampam nācās vien parakstīt atbilstošu rīkojumu. Ierobežojumi šoreiz skar finanšu jomu, un tie papildina jau agrākos, kuri pārsvarā attiecās uz tehnoloģiju un dubultā pielietojuma ražojumu piegādēm.
Svarīgāks tomēr ir jautājums, vai indīgās vielas nekļūs par vienu no hibrīdkara un “pēcpatiesības” laikmeta simboliem, bet to kontrole – par vienu no upuriem.
Gluži kā pati Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija, kas izveidota 1997. gadā, kad stājās spēkā Konvencija par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegšanu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu. Šī organizācija 2013. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju par centieniem – vārds, kas jāuzsver, – izskaust ķīmiskos ieročus. To izmantošana Sīrijā bija Obamas, arī Nobela Miera prēmijas laureāta, pasludinātā sarkanā līnija, kura ir pārkāpta daudzas reizes, un pārkāpējs pārsvarā bijis Asada režīms, jo tas paļaujas uz radniecīga, ar veto tiesībām ANO Drošības padomē apveltīta režīma aizstāvību.
Protams, nav nejaušība, ka pērn Solsberijā Sergeja Skripaļa indēšanas pasākumu rīkojusī “tūrisma firma”, respektīvi, Krievijas Ģenerālštāba Galvenā pārvalde, pērn sūtījusi cilvēkus arī kiberuzbrukumu veikšanai pret Hāgā esošo Ķīmisko ieroču aizlieguma organizāciju. Taču viņi tika izraidīti, kā pavēstīja Nīderlandes aizsardzības ministrs. Savukārt organizācijas dalībvalstu absolūtais vairākums nobalsoja, lai tās struktūrvienība – tehniskais sekretariāts – iegūtu pilnvaras fiksēt ne tikai ķīmiskā ieroča izmantošanas faktu, bet arī pielietotāju. Maskavas pārstāvis organizācijā gan apgalvoja, ka lēmums esot pretkrievisks, kas ir diezgan interesanti, jo viņa vērtējums atbilst patiesībai vienīgi tad, ja Konvenciju pārkāpj Krievija vai kāds tās sabiedrotais.
Iztēles bagāti ļaudis Krievijā izgudrojuši galda spēli “Mūsējie Solsberijā”, kur spēles laukumā attēloti “tūristu” maršruti pa Eiropu.
Taču ļoti jāšaubās, vai tie ir pilnībā apzināti. Parādās arvien jaunas liecības par agrāk notikušu ceļojumu mērķiem. Piemēram, bulgāru biznesmeņa Emiliana Gebreva saindēšana – lieta pārtraukta 2016. gadā, tagad pēc viņa pieprasījuma atsākta. Savulaik specializētās laboratorijās izstrādātas indes bija čekas iecienīts līdzeklis nevēlamu personu likvidācijai, galvenokārt ārzemēs, jo padomju valsts iekšienē tika dota priekšroka organizatoriski vienkāršākiem izrēķināšanās veidiem.
Mūsdienās grūti īstenojamiem, ja neskaita bez pārliekas kautrības safabricētos tiesas spriedumus, kuri Eiropas Padomes dalībvalstī tomēr nevar būt nāves spriedumi. Grūti pateikt, cik dibinātas ir dažu vai pat vairāku Kremļa kritizētāju, arī Alekseja Navaļnija paustās aizdomas par mēģinājumiem viņus nozāļot, bet skaidrs, ka šī metode ir atgriezusies un šodien rod zināmas izpausmes Krievijas iekšpolitikā. Pārsvarā tur tomēr izmanto citus paņēmienus, ko apstiprina arī nupat ierosinātā krimināllieta pret Navaļnija vadīto Korupcijas apkarošanas fondu. Par naudas atmazgāšanu…
Turpretī britu un Eiropas problēmas sākās nevis pērn martā Solsberijā, bet attālajā 2006.gadā Londonā, kad Apvienotās Karalistes pilsonību ieguvušais politiskais bēglis Aleksandrs Ļitviņenko iemalkoja tēju ar radioaktīvo poloniju.
Taču Krievijas nauda arvien dāsni iegūla britu bankās un atsevišķu amatpersonu kabatās, tāpēc varasiestādes viņa slepkavības īpašos apstākļus vispirms centās nepamanīt, un gan toreiz valdījušo leiboristu, gan vēlāk konservatīvo valdības lika šķēršļus izmeklēšanai un publiskam tiesas procesam, kurā galu galā tika secināts, ka Ļitviņenko nogalināts, visdrīzāk, ar Putina akceptu. Jebkādas sekas izpalika vai, ja gribam būt pilnīgi precīzi, tās tomēr iestājās – Kremlī secināja, ka maza indes piedeva valsts ārpolitiskajam kursam nekaitēs.
Tikmēr Rietumos pretindes meklējumi ieilgst.
