Uldis Šmits: Rakstniece Oksanena faktus pārvērš spēcīgā literatūrā 0
Daudzi noteikti ir lasījuši somu rakstnieces Sofi Oksanenas romānus “Staļina govis” un “Attīrīšanās”, un droši vien latviski tiks izdota arī viņas jaunākā grāmata, kuras darbība atkal norisinās Oksanenas mātes dzimtenē Igaunijā laikā no 1941. līdz sešdesmitajiem gadiem.
Tikmēr romāns (tā nosaukuma latviskojums varētu būt “Kad izzuda baloži”) jau nonācis pie lasītājiem Vakareiropā, kur izraisa lielu interesi tāpat kā pati autores kolorītā personība. Nesen sakarā ar grāmatas tulkojuma iznākšanu viņa viesojās Parīzē, un nav pārspīlēti sacīt, ka jaunā, bet jau vairākas literatūras balvas guvusī un pasaules mērogā slavenā autore Francijā ir ļoti populāra.
Pirms pāris gadiem, kad rakstniece bija Rīgā, viņa diezgan plaši izklāstīja savus uzskatus “LA” (sk. “Liekulība pret Baltiju man nav pieņemama” 5.04.2011.), taču vēl svarīgāk ir skaidrot Baltijas valstu pagātni Rietumeiropā. Turklāt runāt bez laipošanas par laikposmu, kurā totalitārās varas nomainīja cita citu – padomju okupācija, tad vācu un tad vēlreiz padomju okupācija. Vaicāta, vai komunistiskais un nacionālsociālistiskais režīms mērāmi ar vienādām mērauklām, Oksanena nesvārstīdamās atbild apstiprinoši. Un ne vien savos romānos, bet arī intervijās Eiropas plašsaziņas līdzekļos. Kāpēc rakstniece tā pieķērusies Igaunijai? Tieši tāpēc, ka šī zeme, viņa saka, ir piemērota vieta, “no kuras raudzīties uz Austrumeiropas neseno vēsturi un tāpat uz Krievijas vēsturi. Eiropā ir maz valstu, kurās viens un tas pats cilvēks savas dzīves laikā pieredzēja vairākas okupācijas, kā tas bija Igaunijas gadījumā”.
Oksanena prot apvienot augstas raudzes literatūru un vēsturisko patiesību, un tas ļauj pievērsties kādai būtiskai tēmai – par nodevību un varonību apstākļos, kad morālie kritēriji tiek sagrauti un šķietami zaudē jēgu. Kas vieniem ir nodevējs, citiem skaitās varonis. Kaut vajadzētu atrast spēku pretoties jebkādai represīvai iekarotāju varai.
(Gluži vai mūsu sabiedrības saliedēšanas pasākumos iztirzājams jautājums…) Viens no rakstnieces jaunās grāmatas personāžiem to uzdrīkstas un cīnās gan pret padomju režīmu, gan pret vāciešiem. Ienāca prātā, ka Latvijā tādi cīnītāji bija pavisam reālas personas. Mums pagaidām trūkst Oksanenas, kas šos faktus pārvērstu spēcīgā literatūrā, kas izpelnās vispārēju ievērību. Tomēr nenoliedzami, ka viņa daudziem ir radījusi izpratni par Baltiju, tātad arī par mums.
