Uldis Šmits: Putins “mūsu komandā” 0
Būtu jāraugās, lai pēc eiro ieviešanas uz Latviju nevajadzētu attiecināt Ļeņina frāzi “solis uz priekšu, divi soļi atpakaļ”. Ar atpakaļgaitu šoreiz domājot nespēju piesaistīt Rietumu kapitālus un pārvarēt ierasto atkarību no “Gazprom”.
Ir iesaistīts arī daudz resursu, lai pielietotu gandrīz nepārtraukti apcerēto maigo varu, kuras sakarā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs izteicās, ka labākā atbilde uz to būtu sabiedrības informēšana un izglītošana. Droši vien, taču visa pamatā tomēr ir valsts politika.
Piemēram, valsts politika 2010. gadā, kas bija notikumiem bagāts, un tiem ir zināma saistība ar šodienu. Dažādas atskaņas togad izraisīja “Newsweek” publikācija par Krievijas ārpolitiskās doktrīnas projektu, kura attiecībā uz Baltijā piekopjamo stratēģiju tika raksturota kā “Baltijas valstu ekonomiska iekarošana”, kas paredzēja arī enerģētikas, informāciju tehnoloģijas, loģistikas un citu uzņēmumu iegādi. Latvijas toreizējais ārlietu ministrs Aivis Ronis nodēvēja publikāciju par “ļoti interesantu lasāmvielu”, tomēr interesantākais bija tas, ka drīzumā stājās spēkā sistēma “uzturēšanās atļaujas pret investīcijām”.
Saeima ar savu balsojumu faktiski bija apstiprinājusi Kremļa padomnieka Sergeja Karaganova ideju – Maskava atgūs ietekmi pēcpadomju telpā ar investīcijām. Viņš, starp citu, arī prātojis, ka jāatgriežas pie Krievijas vēsturē pārbaudītās un ekspansijai ļoti noderīgās prakses “uzpirkt vietējos kņazus”…
Vēl jāatceras, ka Latviju 2010. gada maijā pagodināja Jevgeņijs Primakovs, kurš labāk par jebkuru citu iemieso Krievijas politiskās varas, spiegošanas dienestu un biznesa trīsvienību. Viņa vizītes – arī 2007. un 2012. gadā – parasti ir bagātas ar politiskiem zemtekstiem un norisinās pēc līdzīga scenārija: ierašanās pēc Tirdzniecības un rūpniecības kameras ielūguma, lekcija “Krievija mūsdienu pasaulē”, tikšanās ar augstākajām amatpersonām un saviesīga pasēdēšana ar uzņēmējiem, kas savulaik izbīdīja uz skatuves partiju “Par labu Latviju”. Ārpus šīs programmas publiski izskan arī daži vēstījumi, tajā skaitā neiztrūkstošais piekodinājums – jums vajadzētu pārstāt stāstīt, ka bijāt okupēti, jo tas traucē. Un, protams, nevar nepieminēt Zatlera vizīti Krievijā. Arī viņa apņemšanos sekmēt Maskavas centienus bezvīzu režīma ieviešanā ar Eiropas Savienību un Putinam dāvāto Rīgas “Dinamo” kreklu ar aicinājumu iesaistīties “mūsu komandā”. Šie miglainie divpusējo attiecību kārtošanas paradumi nav mainījušies. Reizēm naivums mēdz slēpt gudru aprēķinu, bet neliekas, ka tas būtu attiecināms uz mūsu ārlietām.
Jaunā Latvijas vēstniece Krievijā, spriežot pēc publiskajiem izteikumiem, ir optimisma caurstrāvota, kas, protams, piederas amatam, un viņas vestais Rīgas pils ielūgums Putinam apmeklēt Latviju nekāds pārsteigums nav.
Atliek jautājums, varbūt arī naivs, ciktāl Rīgas veidotās attiecības ar Maskavu vispār atbilst Saeimas vairākumu ievēlējušo pilsoņu gribai jeb mandātam, ko viņi ārpolitikas veidotājiem piešķīruši?
Ja pacenstos atklāti atbildēt, tad varbūt izrādītos, ka dažādas maiguma pakāpes varai Latvijā visvairāk palīdz izplatīties pašu Latvijas valdošo politiķu radītie apstākļi, pārlieku izdabājot lobijiem vai “vietējiem kņaziem” un pakļaujoties ārējam spiedienam. Ar šo atklātību tad arī, iespējams, vajadzētu sākt ministra rosināto sabiedrības informēšanu un izglītošanu.
