Uldis Šmits: Putina režīma ienaidnieks numur viens saņem balvu, kas nosaukta cilvēka vārdā, ko savulaik dēvēja par PSRS galveno ienaidnieku 98
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā jau ziņots, Eiropas Parlaments nolēmis piešķirt Saharova balvu par domas brīvību Aleksejam Navaļnijam. Taču viņa nebūs 15. decembrī Strasbūrā apbalvošanas ceremonijā, jo laureāts ir iespundēts stingra režīma kolonijā Vladimiras apgabalā. Te saskatāma zināma analoģija ar dažiem agrākajiem balvas ieguvējiem, piemēram, Oļegu Sencovu, kurš gan varēja vēlāk ierasties Eiropas Parlamentā personiski. Ko novēlēsim arī Navaļnijam.
Tomēr šoreiz ir sanācis simboliski – Putina režīma ienaidnieks numur viens saņem balvu, kas nosaukta cilvēka vārdā, ko savulaik dēvēja par PSRS galveno ienaidnieku. Interesanti arī tas, ka Krievijas oficiālās aprindas šā gada maijā pilnīgi ignorēja Andreja Saharova simto jubileju, bet tagad dažs labs, kā Valsts domes ārlietu komitejas galva Sluckis, pēkšņi atceras “mūsu izcilo tautieti” Andreju Dmitrijeviču, kura vārds nu tiek diskreditēts.
Teju vai nelietīgi valkāts. Patiesības labad jāatzīst, pastāv arī cits viedoklis. Jau tad, kad kļuva zināmi uz balvu pretendējošie finālisti, no okupētās Krimas nelikumīgi Federācijas padomē iesēdinātais “senators” Cekovs indīgi izteicies, ka Saharovu un Navaļniju vieno “kopīgs redzējums”, proti, pirmais palīdzēja sagāzt Padomju Savienību, bet otrais grib novājināt Krieviju, turklāt aiz visām šīm Eiropas spārnotajām frāzēm par brīvību slēpjas viena vienīga “rusofobija”.
Savukārt Kremļa preses sekretārs Peskovs parasti prot atrast ļoti nogludinātus formulējumus, lai pateiktu pēc iespējas mazāk un tālāk no lietas būtības. Pavisam nesen viņam nācās paust ko līdzīgu apsveikumam “Ņezavisimaja Gazeta” galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam sakarā ar Nobela miera prēmiju.
Turpretī attiecībā uz “notiesāto”, respektīvi, konkrēti nenosaukto Navaļniju, Kremļa nostāja ir pavisam skaidra. Tāpat kā pret attiecīgo Eiroparlamenta lēmumu, kaut arī, sacīja Peskovs, “mēs, protams, šo orgānu cienām”. Tas gan izklausās stipri apšaubāmi, jo minētā “orgāna” jeb Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli atrodams Maskavas melnajā sarakstā.
Viņam ir visas izredzes tajā palikt, kaut vai tāpēc, ka par Saharova balvas piešķiršanu lemj EP priekšsēdētājs un EP politisko grupu vadītāji. Bet tieši Navaļnija kandidatūru izvirzīja un aizstāvēja Eiropas Tautas partija, kur kupli pārstāvēti Vācijas kristīgie un grupa “Eiropas atjaunotne” jeb “Renew Europe”, kas radusies lielā mērā Francijas prezidenta Makrona ideju ietekmē.
Toties nelabvēļu Navaļnijam netrūkst pat Krievijā vēl palikušo demokrātu aprindās, it īpaši partijas “Jabloko” vadībā, kur mīl apcerēt viņa nacionālista pagātni un pārējos “grēkus”. Viņš ir arī iecienīts tēls dažādās sazvērestību teorijās.
Lai vai kā, bet Navaļnijs ir licis daudziem Rietumos paraudzīties uz Krievijā notiekošo bez ilūzijām, ja tādas aiz pārpratuma bija saglabājušās. Šā gada augustā, kad apritēja gads kopš mēģinājuma viņu nogalināt, izmantojot ķīmisku kaujas vielu, dienas avīze “Le Monde” publicēja ievadrakstu, kurā secināja, ka Navaļnija lieta iezīmējusi vēsturisku pavērsienu.
Ne tik daudz viņa rīcības, cik pret viņu vērsto līdzekļu un pasākumu vēriena dēļ, kas apliecināja, ka Kremļa režīmam “paranoja kļuvusi par valsts doktrīnu” un ka “pastāvošās varas prioritāte ir tās izdzīvošana par katru cenu. Eiropiešiem visnotaļ satraucošs konstatējums”. Bet ne vienīgais.
“Le Monde” 20. augusta numurā (tāpat kā “The Guardian” un “Frankfurter Allgemeine Zeitung”) bija ievietots arī Navaļnija materiāls par globālo korupciju un, viņaprāt, nepieciešamajiem pirmajiem pieciem soļiem tās izskaušanas virzienā. Taču sākumam vajadzīga “Rietumu līderu izlēmība un politiskā griba”. Raksts faktiski ir veltīts šīs gribas trūkumam.
Brīvas domas mēdz novest arī pie nepatīkamiem atzinumiem. Atklādamas patiesību, kas tomēr ir pats svarīgākais.
