Uldis Šmits: Principi un parāds 0
Aprit trīsdesmitā gadskārta, kopš Eiropas Parlaments iedibināja Saharova balvu par domas brīvību, bet laureātam Oļegam Sencovam nebija iespēju to 12. decembrī Strasbūrā saņemt. No starptautisko tiesību viedokļa viņš ir nelikumīgi notiesāts un tiek nelikumīgi turēts cietumā, kas atrodas Krievijas galējos ziemeļos. Līdzīgs liktenis piemeklējis arī daudzus citus Kremļa režīma sagūstītus ukraiņus. Sencovs, kā zināms, prasīja politieslodzītos tautiešus atbrīvot un pieteica badastreiku, ko pārtrauca pēc vairāk nekā 140 dienām, jo nolēma nepakļaut sevi piespiedu barošanai un citām pazemojošām procedūrām, ko civilizētās valstīs uzskata par medicīnas ētikas pārkāpumu un pielīdzina spīdzināšanai.
Te nevilšus jāpiesauc vēl kāds zīmīgs datums – 10. decembris jeb Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas septiņdesmitā gadskārta. Savulaik t. s. sociālistiskā bloka valstis ar PSRS priekšgalā atturējās ANO Ģenerālajā asamblejā balsot par šo dokumentu. Tas savā ziņā bija saprotams, ņemot vērā, ka totalitāra režīma apstākļos nebija īstenojams gandrīz nekas no deklarācijā paustā, bet sevišķi pants, kurš noteica ikviena cilvēka “tiesības atstāt jebkuru, arī savu valsti”. Formāli Padomju Savienība atzina vārda, pulcēšanās un pārējās brīvības, un tās pat tika ierakstītas PSRS konstitūcijā, taču politiskajās anekdotēs atspoguļotā dzīves īstenība nevienam nebija noslēpums. Pēc masu represiju ēras komunistu vara tomēr centās izskatīties ārēji respektabli. Lielākās galvassāpes sagādāja padomju iekārtu kritizēt pasākušas pasaulē pazīstamas personas, tāpēc tās vajadzēja kaut kādā puslīdz civilizētā veidā izolēt kā Andreju Saharovu, vai atsevišķos gadījumos izraidīt no darbaļaužu tēvijas kā nupat mūžībā aizgājušo “Maskavas Helsinku grupas” dibinātāju Ludmilu Aleksejevu, atņemot šiem atkritējiem PSRS pilsonību.
Laiki mainās. 2014. gadā sagūstītais Oļegs Sencovs tika Krievijas pilsonībā piespiedu kārtā uzņemts, kaut gan viņš uzskata sevi vienīgi par Ukrainas valstspiederīgo, kas viņš arī ir atbilstoši starptautisko tiesību un Ukrainas konstitūcijas normām. Minētais krāpnieciskais gājiens deva Kremļa režīmam ieganstu sarīkot īsti staļiniska stila paraugprāvu (tā to novērtēja “Amnesty International”), lai tiesātu Simferopolē dzimušo kinorežisoru kā Krievijas pilsoni un izvirzītu safabricētu apsūdzību, kas ļauj piespriest divdesmit gadus stingrā režīmā. Teju kā sērijveida slepkavam. Kremļa greizo spoguļu jurisdikcijā Sencovs skaitās terorists. Viņa pastrādātais kriminālnoziegums ir viņa atbalsts cilvēkiem, kuri centās iestāties par savu valsti un pretoties Krimas okupācijai un aneksijai.
Neviena cita, kas to darītu, nebija – bažīgie Rietumi aprobežojās ar atbalsta apliecinājumiem Ukrainas suverenitātei. Ne velti politiskajā leksikā ir ienācis termins “baltizācija” (vai “piebaltizācija”), proti, demokrātiskās valstis neatzīst Putina īstenoto Krimas pussalas inkorporāciju Krievijas sastāvā gluži kā savulaik neatzina Baltijas valstu “brīvprātīgo iestāšanos” PSRS, bet neko īpaši vairāk par neatzīšanu negrasās uzsākt.
Un tomēr. Principiem nav lielas jēgas, ja trūkst gatavības par tiem ciest vai pat mirt – frāze Sencova mutē neizklausās nedz samāksloti, nedz pārspīlēti patētiski. Principu aizstāvībai viņš ir veltījis pārcilvēciskas pūles, samaksādams ar brīvību un badastreika laikā arī ar veselību. Politieslodzītā Sencova piederība radošajām aprindām viņam palīdzēja pievērst pasaules uzmanību visu ukraiņu politieslodzīto liktenim. Bet arī tam, ka globālās un Eiropas organizācijas, kuras augstos principus sludina un ir uzņēmušās to ievērošanas uzraugu lomas, nespēj panākt, lai pamattiesību akti un saistošie līgumi tiktu respektēti. Tie pilnā mērā attiecas arī uz ANO, EDSO un EP dalībvalsti Krieviju, kura dokumentos figurē kā līgumslēdzēja puse. Tā saukto starptautisko sabiedrību pārstāvošo organizāciju rīcībspēja un rīkoties griba gan ir stipri atkarīga no dažādiem apstākļiem, piemēram, demokrātisko lielvalstu vadītāju nostājas, kas mēdz būt pakārtota biznesa interesēm un šķietami pragmatiskiem apsvērumiem. Līdz rodas atskārsme, ka principu pastāvīga pārkāpšana, kas patiesībā izpaužas kā starptautiski noziegumi, var sagraut arī “reālpolitikas” veidotās konstrukcijas un uz tām balstīto kārtību. Eiropas pagājušā gadsimta vēsturē tā jau ir noticis, kad izrēķināšanās sākumā skāra atsevišķas personas un agresori sākotnēji sagrāba vien atsevišķas teritorijas. Sencovam piešķirtā, bet viņa nesaņemtā balva ir arī atgādinājums par šīm pagātnes mācībām, ko politiķi parasti atceras novēloti. Taču brīvās pasaules parāds brīvdomātājam nav dzēsts un diez vai vispār būs nolīdzināms. Bet atdot kaut mazu daļu vēl ir iespējams.
