Uldis Šmits: Politiskā deķīša raustīšana 0
Mūsu politiķi diezgan vēsi uzņēma Valsts prezidenta secinājumu par Latvijas partiju sistēmas atpalicību no Igaunijas un nepieciešamajām pārmaiņām. Partijnieki, šķiet, tā arī neiedomājās, ka svarīgākais šajā gadījumā būtu ne jau grozījumi likumos, sacīsim, piecu procentu robežas pārskatīšana, bet gan attieksmes maiņa pašu partiju iekšienē un veidojot saites ar pilsoņiem.
Krīzes apstākļos neuzticība pret politikas veidotājiem pieaug, un tas ir vērojams visur. Liela daļa vēlētāju izjūt kārdinājumu pagriezt muguru tā dēvētajām tradicionālajām partijām, lai nebalsotu vispār vai lai pievienotos kārtējam “protesta balsojumam”. Kas parasti arī sagādā vilšanos kā politiski paralizētajā Itālijā. Tur tagad daudzi piesardzīgi spriež – kas notiktu ar valsti, ja tās priekšgalā tiešām nonāktu komiķis Bepe Grillo, kurš visiem sola visu un sludina “tiešo demokrātiju”, bet savā kustībā ir ieviesis ko līdzīgu vienpersoniskai tirānijai.
Tāpēc tradicionālās partijas, lai cik Eiropā lamātas, tomēr saglabā noteicošās pozīcijas. Un cenšas pielāgoties laikam. Dažās valstīs, piemēram, Francijā, jau par ierastu lietu kļūst partiju iekšējie referendumi, kuros reizēm tiek aicināti piedalīties ne tikai partijas biedri, bet arī pārējie atbalstītāji, lai, piemēram, izraudzītos izvirzāmo kandidātu valsts prezidenta amatam. Ietekmīgākā labējā partija UMP drīzumā šādas nobalsošanas ceļā noteiks kandidatūru, kas nākamgad pašvaldību vēlēšanās iesaistīsies cīņā par Parīzes mēra krēslu. Minētā metode nav bez riska, taču palīdz saliedēt partijas piekritēju tuvāko loku, labāk tos iepazīt un izstrādāt arī plānus atturīgo piesaistīšanai. Turklāt tas ir labs treniņš, jo sākumā nākas izturēt iekšējo konkurenci, un vēlāk vēlētājiem nerodas iespaids, ka ir darīšana ar kādu partijas birokrātijas spēļu rezultātā izbīdītu personu. Viņiem katrā ziņā nebūs iemesla vaicāt, kāpēc ir izraudzīts tieši šis otrās vai trešās politiskā svara kategorijas pārstāvis.
Tamlīdzīgi iespaidi un jautājumi tomēr varētu rasties, lūkojoties uz priekšvēlēšanu norisēm Rīgā, kur t. s. latvisko partiju savstarpējā sacensība vairāk izskatās pēc aktīvo vēlētāju procentu deķīša raušanas katram uz savu pusi.
Kaut gan varbūt vajadzētu mērķtiecīgāk strādāt pie vēl neizlēmušo pilsoņu pārliecināšanas un atbalstītāju loka paplašināšanas, tajā skaitā mazākumtautību pilsoņu aprindās. Tiesa, tas ir sarežģīts pastāvīgi veicams darbs, bet neredz partiju, kura pie tā pa īstam būtu ķērusies. Pirms Rīgas domes vēlēšanām politika tiek šķietami nomainīta ar saimnieciskām rūpēm vai dažu partiju izpildījumā – ar solījumiem, kura ko vairāk piedāvās bez maksas. Pašvaldību vēlēšanas visās valstīs tomēr ir pirmām kārtām politisks pasākums, pretējā gadījumā tās varētu aizstāt ar, sacīsim, valdības izsludinātu konkursu nozaru speciālistiem par dažādu dienestu labāku pārvaldīšanu. Taču pašvaldību amatus un naudu dala partiju politiķi. Reģionālo partiju izplatība Latvijā, iespējams, ir izskaidrojama ne tik daudz ar reģionu specifiku, cik ar “lielo” Saeimā esošo partiju vājo spēju organizatoriski aptvert valsti.
Ideoloģijas trūkums vēl neliecina par saimniecisku prasmi. Savukārt vairīšanās no nacionālās politikas tēmām arī ir sava veida politika, kura vieniem kalpo sākto politbiznesa projektu turpināšanai, bet citiem šobrīd ir vajadzīga, “lai neaizbaidītu latviešus”. Īstenībā mums pienāktos zināt, ko nākamie pilsētu saimnieki vai saimnieces domā, piemēram, par nepilsoņu kongresa prasībām. Protams, jautājums tieši skar ne jau pašvaldību, bet partiju atbildības jomu. Vēlētājus – arī.
