Uldis Šmits: Pirmsvēlēšanu laikā vairāk naudu dod teju visam, izņemot aizsardzību 0
Šomēnes Viļņā atklātais NATO Enerģētiskās drošības kompetenču centrs ir, kā izteicās alianses ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, “īstā institūcija īstajā vietā un laikā”. Īstajā vietā tāpēc, ka Lietuva ne tikai vārdos, bet arī darbos cenšas panākt enerģētisko neatkarību no vecajām energoresursu piegādēm.
Apzinoties, ka atkarība var radīt draudus nacionālajai drošībai. Īstajā laikā tāpēc, ka Lietuva, līdzīgi kā Latvija, tiek kritizēta sakarā ar nepietiekamu līdzekļu piešķiršanu valsts aizsardzībai. Minētā centra atklāšana Viļņā – papildus jau agrāk izveidotajam kiberdrošības centram Tallinā – mazliet pastiprina baltiešu ieguldījumu aliansē un NATO klātbūtni Baltijas telpā. Turklāt Lietuvas valdošās un opozīcijas partijas ir parakstījušas nolīgumu, kas paredz pakāpeniski palielināt aizsardzībai atvēlamo finansējumu.
Latvijā valdošajai koalīcijai ir līdzīgi nodomi, un pastāv arī iecere nākamā gada otrajā pusē atvērt Rīgā NATO Stratēģiskās komunikācijas centru. Tomēr pašlaik, vēlēšanām tuvojoties, vērojams, ka partijas paģērē vairāk naudas teju visām nozarēm, izņemot valsts aizsardzību. Protams, vienmēr var sacīt, ka vairākums Eiropas Savienības valstu ir jūtami apcirpušas militāros budžetus, bet vismaz “latviskie” politiķi varētu piekrist tam, ko sacījis Igaunijas aizsardzības ministrs Urmass Reinsalu: “Beļģijā vai Nīderlandē draudu novērtējums atšķiras no Igaunijas vai Latvijas.”
Katrā ziņā ne jau pie Beniluksa robežām norisinās tāda veida pasākumi, kā, piemēram, manevri “Zapad 2013” (20. – 26. septembrī). Un ne jau Francijā vai Vācijā kāds politologs vai redzams politiķis atļaujas murgot par kaimiņvalstu iznīcināšanu.
Tikmēr, kā reiz sacījis Maskavas Valsts universitātes profesors, impērisko ideju popularizētājs Aleksandrs Dugins, Krievija uzlūko Baltijas valstis “par savām ienaidniecēm un īpašu atšķirību starp tām neredz”. Tiesa, viņš šos prātojumus izteica pirms laba laika – apmēram mēnesi pirms Zatlera vizītes Krievijā, un pie mums tādiem “murgiem” nepievērsa uzmanību. Dažas Kremlim pietuvinātā zinātnieka nostādnes izrādījās noderīgas Eirāzijas savienības projektam, un kopumā piepildās arī viņa paredzējumi attiecībā uz Maskavas pieeju Baltijas valstīm – “ekonomiska darbošanās, īpašumu uzpirkšana, lai iegūtu kontroli”. Gluži vai pasmelta no šīs koncepcijas izskatās 2010. gadā Latvijā ieviestā sistēma “uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām”.
“Sadarbības kontekstā ar atsevišķām valstīm Krievija ir Latvijas otrais lielākais eksporta tirgus” – tāds bija arguments, ar kuru Saeimas Ārlietu komisijā šogad pamatoja kādreiz kļūdas dēļ uz Krievijas vārda zemesgrāmatā ierakstītās sanatorijas “Dzintarkrasts” atdošanu apmaiņā pret (Krievijas speciālistu “izremontēto”) ēku Maskavā. Tādējādi nelikumību pārvēršot par šķietamu diplomātisku panākumu.
Principialitāte attiecībās ar Maskavu nekad nav bijusi Rīgas stiprā puse, par ko varam pārliecināties, ja salīdzinām Latvijas ārpolitikas veidotāju izteikumus vai klusēšanu ar viņu baltiešu kolēģu viedokli par Krieviju vai par nacionālo drošību, kurā iederas arī enerģētika, “investīcijas” un viss pārējais, ko pie mums nereti mēdz iztēlot par tīri saimnieciskiem jautājumiem.
Negribētos ticēt, ka Latvijas augstākās amatpersonas ir tik naivas, kā reizēm izskatās. Vēl sliktāk būtu par naiviem uzskatīt Latvijas pilsoņus. Bet gan vieniem, gan otriem joprojām der ielāgot Ulda Ģērmaņa spārnoto frāzi: “Nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam.”
