Uldis Šmits: Vladimirs Putins un pārkarsušais telefons 4
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vladimira Putina telefons ap pagājušās nedēļas nogali laikam bija pārkarsis. Viņu tagad regulāri traucē Aleksandrs Lukašenko, jo tēvija esot briesmās, un tas nav apspriežams ar rietumniekiem, uz kuru zvaniem pats baltkrievu “batjka” neatbild. Toties atsaucīgais Putins labprāt ceļ klausuli.
Tā Kremļa preses dienesta tekstā īpaši pieminēts, ka telefonsaruna ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli notikusi pēc Vācijas iniciatīvas.
“Detalizēti izskatīta situācija Baltkrievijā, kas izveidojusies pēc prezidenta vēlēšanām”, un Krievijas puse akcentējusi, ka nav “pieņemami nekādi ārējās iejaukšanās mēģinājumi (Baltkrievijas) republikas iekšējās lietās, kuri noved pie krīzes tālākas eskalācijas”, tomēr “izteikta cerība uz stāvokļa drīzu normalizāciju”.
Tāpat sarunā ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu esot norādīts, ka nav pieļaujams iejaukties Baltkrievijas lietās, taču pausta abpusēja ieinteresētība “radušos problēmu noregulējumā”, turklāt “puses” paguvušas pievērsties arī Libānai un tālākai kontaktu uzturēšanai.
Savukārt Eiropadomes priekšsēdētājam Šarlam Mišelam pirms ES 19. augusta virtuālā samita darītas zināmas Kremļa “raizes sakarā ar virknes valstu mēģinājumiem izdarīt spiedienu uz (Baltkrievijas) republikas vadību un dažādos veidos destabilizēt iekšpolitisko situāciju”.
Bet arī šo telefonsarunu caurstrāvojusi “ieinteresētība nepieļaut notikumu attīstības konfrontējošu variantu”.
Lai aptuveni nojaustu, kāpēc iepriekš nosauktās personas vispār zvanīja, jāmeklē citi avoti. Nu kaut vai Vācijas Federatīvās Republikas valdības preses dienesta paziņojums par Kremlim izklāstīto Merkeles nostāju, ka Baltkrievijas vadībai jāatturas no vardarbības pret mierīgajiem demonstrantiem, nekavējoties jāatbrīvo politieslodzītie un jāuzsāk dialogs ar opozīciju un pilsonisko sabiedrību.
Jebkurā gadījumā oficiāli izplatītā vispārējās frāzēs ietērptā informācija neko īsti neatklāj. Tā ir savdabīga diplomātiski izsvērta valoda, kura nereti spēj uzdzīt nelabumu, kad vismaz daļēji zinām atbaidošo patiesību par notikušo vai notiekošo.
Bet šoreiz tas nav būtiskākais.
Visi šie sakari nekādi neiespaido Maskavas politiku. Ja arī Eiropas vadītāju acīs Lukašenko ir zaudējis leģitimitāti, nekas neliecina, ka Putins gribētu izkārtot mierīgu varas pāreju Baltkrievijā demokrātiskā ceļā.
Viņa paša atrašanās prezidenta krēslā no likumības viedokļa ir stipri apšaubāma. Mūsdienu Krievijas vēstures līkloču pazinējs, satīriķis Viktors Šenderovičs nesen (12. augustā) pat apgalvojis, ka blakus Kremļa saimniekam baltkrievu tirāns izskatās kā “vienkāršs reģionāla mēroga asinssūcējs, vienīgi ar lielāku varas uzurpācijas stāžu” un pagaidām viņš itin labi izticis “bez intervencēm un mierīgo iedzīvotāju bumbošanas” atšķirībā no Putina, kurš ir “pilnvērtīgs starptautisks noziedznieks”.
Saprotams, šādas mērauklas nevar atļauties Merkele vai Makrons, lai gan tās visumā atbilst viņu sludinātajiem principiem.
Tie gan joprojām netiek piemēroti pēcpadomju telpai, kurai jāiztiek ar vienu telefona numuru, kas daudziem Rietumos jau kļuvis par ierastu (Kisindžers savulaik sūrojās, ka tāda nav Eiropai) un atvieglo politisko dzīvi. Tomēr šodien grūti paredzēt, cik ilgi un kam skanēs zvans.
