Uldis Šmits: Pašmāju “tautas republikas” 11
Latvijā tām, protams, nav iespēju izpausties tā kā Ukrainā. Bet mēs itin labi pazīstam “tautas republikas” radījušo politiku un arī domāšanas veidu. Vēsturiski šai parādībai ir noteikta idejiska tuvība ar 1940. gada okupācijas varas veidojumiem – “tautas valdību” un “tautas saeimu”. Totalitārie režīmi mēdza piekabināt vārdu “tauta” kā apzīmētāju, kas kalpoja īstenības izkropļošanai, lai gan bija grūti noslēpt, ka “tautas demokrātijai” patiesībā nav nekāda sakara ar demokrātiju. Šī prakse ir atgriezusies. Tiesa, sociālisma ēras mitoloģijā “tauta” parasti bija “darbaļaudis”, bet šodien – Putina “krievu pasaules” atribūts.
[wrapintext][/wrapintext]
Abos gadījumos minētā politiskā leksika skar arī Latviju, ko apliecina, piemēram, Drošības policijas ikgadējā pārskata publiski pieejamie secinājumi. (Skat. arī “LA” 11. jūnijā.) Tajos nav nekādu īpašu jaunumu vai faktu, varbūt izņemot piecu uz “tautas republikām” devušos personu nosaukšanu, pieļaujot, ka tādu personu ir krietni vairāk. Tomēr jāuzdod politnekorekts jautājums: kas ir bīstamāks – šie aizbraukušie, tamlīdzīgos drošības iestāžu ziņojumos arī ierasti figurējošie Gapoņenko tipa indivīdi vai tie vārdos nesauktie, kuri aprūpē Maskavas intereses Latvijas valdošajās aprindās? Protams, tiesiskā valstī likums ir galvenā mēraukla. Šajā sakarā jāatgādina, ka, teiksim, dabasgāzes tirgus atvēršanas nosacījumu novilcināšana tika attiecīgi juridiski noformēta, līdzīgi kā uzturēšanās atļauju izsniegšana apmaiņā pret “investīcijām” notiek saskaņā ar izdarītajiem grozījumiem Imigrācijas likumā. Galu galā arī valodu referendums bija likumīgs un kļuva iespējams ne jau ekstrēmistu pārliekas rosības dēļ. Tie ir tikai daži piemēri tam, ka reizēm drošības iestāžu varēšana beidzas, toties vienmēr paliek mūsu ievēlēto Saeimas deputātu un valdības politiskā atbildība. Tostarp par Pierīgas miniatūrajām “tautas republikām” jeb plaši reklamētajiem t. s. slēgtajiem ciematiem un par stratēģiski svarīgu nozaru atkarību, kā rakstīts pārskatā, “no vienas valsts piegādātājiem”.
Ja Baltijas valstu drošības iestāžu pēdējo gadu ziņojumus noliekam līdzās analītiķu atzinumiem par Krievijas piekoptajām jaunās paaudzes kara metodēm, tad nevilšus nākas konstatēt, ka situācija Latvijā atbilst šā hibrīdkara sākuma fāzei, kas ietver dažādus nemilitārus – informatīvus, ideoloģiskus, ekonomiskus u. c. – pasākumus, lai izveidotu piemērotu vidi tālākai, vajadzības gadījumā īstenojamai jau agresīvākai rīcībai. Šie priekšdarbi, sevišķi propagandas izvēršana, naski virzījās uz priekšu. Līdz Kremlis negaidīti saskārās ar problēmu. Nevis Latvijā, bet Ukrainā, kur ar nemilitāriem pasākumiem vien nepietika. Baltijas telpā šāds scenārijs neliekas diez cik ticams, taču politiskie plāni allaž pastāv. Bijušais Krievijas vēstnieks Antonijas ielā Viktors Kaļužnijs pirms dažiem mēnešiem radio “Eho Moskvi” stāstīja, ka viņa laikos, kas sakrita ar finanšu krīzi, esot pildīta “programma”, kas, cik noprotams, paredzēja ar ekonomisku sviru palīdzību bīdīt “krievu jautājumu”, proti, dabūt pie varas “Saskaņas centru” Rīgā – tas izdevās, un Latvijā – tas neizdevās. Pēc raidījuma Krievijas vēstniecība un mūsu “sociāldemokrātiskā partija” programmas eksistenci noliedza. Kas ir loģiski, jo Maskava noliedz pat Krievijas armijnieku un smagā bruņojuma piesūtīšanu Donbasa “tautas republikām”.
Nenoliedzami, karš Ukrainā nozīmē jaunu situāciju visā Eiropā un sevišķi Baltijas valstīs. Tomēr gadu no gada atkārtojas Latvijas drošības iestāžu paredzējums par valsti apdraudošo darbību intensitātes pieaugumu. Bet jebkura darbība izraisa pretdarbību. Vismaz tā tam vajadzētu būt…
