Uldis Šmits: Par latvisku izvēli 0
Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas semināra “Vai Latvijā iespējama vienota nācija” dalībnieki bieži atsaucās uz Eiropas pieredzi un uz Napoleonam piedēvēto nostādni, ka franči ir visi, kuri runā un domā franciski.
Teorijas un izpratnes laika gaitā ir mainījušās, bet franču valoda, protams, arvien atrodas valstisko jeb “republikānisko vērtību” pamatā. Šo vērtību sistēmas ietvaros mēdz notikt ārkārtīgi asas debates, tāpēc ir viegli iztēloties, ka, piemēram, “Kreisās frontes” tribūns Žans Liks Melanšons un kāds izteikti labēju uzskatu piekritējs, piemēram, Nikolā Sarkozī savā ideju sadursmē saiet ragos. Tomēr, lai kā atšķirtos viņu politiskā pārliecība, abi aizstāv savas nācijas intereses. Bet ir idejas, kuras ar minēto vērtību sistēmu nav savienojamas. Nekādas īpašas debates, izņemot varbūt tiesas debates, tādos gadījumos parasti nenotiek, jo valsts intelektuālo un politisko aprindu nostāja ir skaidra, respektīvi, vienoti nosodoša. Taču likuma robežās mūsdienu demokrātija katram paver izvēles iespējas, kādas agrāk nepastāvēja. Nerunājot par laikiem, kad valdīja korsikānis Napoleons, kuram franču valoda nemaz nebija dzimtā.
Latvieši savas pašnoteikšanās jeb izvēles tiesības izcīnīja pēc Pirmā pasaules kara. Vēlāk Staļina un Hitlera noziedzīga darījuma rezultātā šīs tiesības lemt par sevi pašiem savā zemē tika atņemtas, tad atgūtas. Bet saskaņā ar zināmām teorijām latviešiem valstsnācijas gods vispār nepienākas, jo viņiem nekāda valsts netika iemērīta ne 18. gadsimtā, kad bariņš monarhu pārbīdīja robežas pēc saviem ieskatiem, ne Jaltas konferencē.
Vēl ir teorija par padomju tautu, ko minētajā seminārā piesauca “Saskaņas centra” deputāte Irina Cvetkova, uzskatīdama, ka savulaik visi Latvijas iedzīvotāji “taču bija padomju tautas pārstāvji” un ka padomju pagātnes noliegšana un nopelšana traucē politiskas nācijas veidošanu.
Jāteic, padomju režīms vēl ļoti daudziem ir iespiedies atmiņā, un, šajā ziņā diez vai būtu noliedzams. Bet tāpat jāatceras, kādam nolūkam kalpoja koncepcija par padomju tautu. Kādreizējais disidents Viktors Kalniņš trimdā publicētā apcerē šajā sakarā atsaucas uz 1977. gadā notikušu PSKP CK atbildīgo darbinieku konferenci, kurā tika definēts: “Padomju tauta jāuzskata par pirmo vēsturisko formu tām internacionālajām apvienībām, kas neizbēgami izveidosies tautu augšupejošā virzībā uz beznacionālu cilvēci.” Tāpēc diez vai homo sovieticus veidošanas pieredze varētu būt Latvijai noderīga. Tā gan savā veidā tiek izmantota mums zināmajā t. s. tautiešu politikā, jo padomju tautas valoda bija noteiktos stilistiskos un komunistiskās ideoloģijas rāmjos iespiesta krievu valoda. Ārpus šiem rāmjiem arī krieviski sacītais vai rakstītais varēja kļūt režīmam kaitējošs. PSKP bija izraudzījusies krievu valodai pavisam citu politisku pielietojumu – lai padomju republikas vairs nebūtu “nacionālas” pat šā vārda padomju izpratnē. Baltkrievijas PSR šis mērķis tika faktiski sasniegts, pavisam tuvu tam bija Kazahijas PSR un necik tālu arī Latvijas PSR. Tādi cilvēki kā Ludmila Azarova to labi saprata, bet uzskatīja, ka Latvijai jāpaliek Latvijai. Šāda lietu izpratne piemita un arvien piemīt tiem, kurus Jānis Urbanovičs reiz nodēvēja par “krievsiem”.
Homo sovieticus radīšanas process ir atstājis pēdas. Teiksim, Einārs Graudiņš, apbrīnodams ģeniālā Staļina tālredzību, spēj pacelt PSRS totalitārās politikas slavinājumu vēl augstākā līmenī nekā Arvīds Pelše un Augusts Voss, kopā ņemti.
Demokrātijā, kā jau sacīts, katram ir izvēles iespējas, bet diez vai pastāv iespējamība samierināt un kur nu vēl saliedēt savstarpēji izslēdzošas ideoloģijas.
Sākumam pietiktu, ja saliedētos tie, kuri izvēlas par savējām Latvijas valsts pamatvērtības. Tā ir izvēle, kas izpaužas ne vien tajā, kā runā, bet arī ko runā. Un pats galvenais – dara.
