Uldis Šmits: Pa koridoru uz “Āzijas sirdi”? 0
Ziemeļu distribūcijas jeb apgādes tīkls – transporta ceļš uz Afganistānu – ir Latvijas ekonomikas balsts, tēlaini izsakoties, tilts no Eiropas uz Āziju, projekts, kas saskaņā ar Latvijas ārlietu ministra Rinkēviča pārliecību kļūs par nozīmīgu “ilgtermiņa tranzīta koridoru arī pēc 2014. gada”.
Respektīvi, pēc Starptautisko drošības un atbalsta spēku (ISAF) pamatkontingenta izvešanas no Afganistānas un misijas beigām. Tāpēc Latvija iesaistījusies tā sauktajā Stambulas procesā, kura mērķis ir stabilizēt stāvokli Afganistānā un sniegt tai nepieciešamo palīdzību, un, piemēram, pērn Rīga nolēma, sākot ar 2015. gadu, piešķirt Afganistānas drošības spēkiem pusmiljonu dolāru gadā.
Mūsu optimisms tomēr krasi atšķiras no vairāku Rietumu militāro analītiķu paredzējumiem un arī no diplomātu un specdienestu aprindu prognozēm, kas nereti anonimitātes aizsegā parādās Eiropas plašsaziņas līdzekļos. Ir izplatīts viedoklis, ka līdz ar Hāmida Karzaja viscaur korumpētā režīma noiešanu no skatuves pie varas atkal atgriezīsies talibi – radikālā islāma fundamentālistu kustība. Labākajā gadījumā viņu ietekme aprobežosies ar Afganistānu un ierastajām teritorijām Pakistānā. Tomēr, ņemot vērā talibu kaujinieku sasaisti ar islāma teroristu organizācijām, pastāv varbūtība, ka tās iegūs jaunas spēcīgas atbalsta bāzes, kādas jau ierīkotas Lībijas dienvidos un daudzviet citur. Šīs perspektīvas būtu aplūkojamas kopsakarībā ar Sīriju un visā reģionā esošajām pulvera mucām, kam piemīt īpašība noteiktos apstākļos eksplodēt. Tas varētu ne vien stipri apgrūtināt “distribūcijas” sauszemes pārvadājumus, bet arī radīt šķēršļus “Jaunajā zīda ceļā”, uz ko Rīga liek lielas cerības.
Taču jādomā, ka tādu sīku traucēkļu iespējamība ir vispusīgi apspriesta un tikusi rūpīgi analizēta Latvijas ministriju rīkotajos augsta līmeņa semināros, jo to nosaukumi vien, piemēram, “Transporta koridori starp Āzijas sirdi un pasauli” liecina par īsti globālu tvērumu.
Tas, ka Latvija sevi pozicionē pasaules mērogos, ir ļoti apsveicami. Bet būtu vēl labāk, ja mēs iegūtu vismaz tikpat skaidru redzējumu attiecībā uz norisēm tepat Baltijas telpā. Nesenā Viļņas (pareizāk, Klaipēdas) un Rīgas, ja tā var sacīt, mērošanās ar paziņojumiem, kurš tad turpmāk būs tas lielākais Afganistānai sūtāmo kravu transportētājs, radīja iespaidu ne tik daudz par savstarpēju konkurenci, kas ir saprotama, cik par nespēju kārtot lietas savstarpēji izdevīgi. Nav pārsteidzoši, ja, veidojot attiecības līdzīgā garā, tā arī netika panākta vienošanās, piemēram, par reģionālo sašķidrinātās gāzes termināli, un paliek iestrēguši svarīgi Baltijas valstu kopīgie saimnieciskie projekti.
Sacensība par “Āzijas sirdi” tiek un noteikti vēl tiks izmantota dažādām savtīgām manipulācijām. Mazliet groteskā veidā tas izpaudās pirms pāris gadiem, kad Rīgā no Amerikas uzradās finanšu mahinācijās apsūdzētā Vladimira Vaškēviča “lobiji” un atstāja Saeimas namā vēstules kopiju ar aicinājumu ASV Kongresam cilvēktiesību aizstāvēšanas vārdā pārtraukt tranzītkravu sūtīšanu caur Latviju. Eksperti mūs gan nomierināja, ka šie kungi nemaz nav tik ietekmīgi, kā iztēlojās. Viņi tomēr bija itin pareizi secinājuši, ka tranzītbizness ir īstais punkts, uz kura uzspiežot Latvijas amatpersonas salecas un varas gaiteņos sākas nervozas kustības. Minētās sviras lietošana attiecīgajos nolūkos tomēr spēj radīt arī nopietnas sekas.
Latvija ir tikai vārti – turklāt ne jau vienīgie – ar labiem nodomiem bruģētā tranzīta ceļa sākumā (vai galā, raugoties no pretējās puses), un maršruts lielākoties šķērso mums pazīstamo vienu sestdaļu no pasaules sauszemes, kur saimnieciskie apsvērumi ne vienmēr ir tie noteicošie un kur Putina veidotajai Eirāzijas Savienībai, viņa vārdiem, arī jākļūst par “tiltu” starp reģioniem.
Tas gan vairāk kalpos – atļausimies mazu vārdu spēli – nevis distribūcijai, bet restitūcijai jeb zaudēto tiesību atgūšanai uz agrākajiem valdījumiem. Tāpēc Latvijas būvētajam ceļam uz ekonomiskajiem panākumiem Āzijā nebūtu vēlams pārāk novirzīties no Āzijas politiskās realitātes un no pašas Latvijas politiskajiem mērķiem, kas tomēr ir sasniedzami tikai Eiropā.
